"Varbūt es visu šo laiku esmu tevi mīlējis?"

Viņš negribēja nonākt pie viņu durvīm.

Ne tiešām.

Viņam bija jāiet mājās—jāmeta soma, jāiekrīt gultā, varbūt jāritina kameras rullītis, līdz miegs viņu atrod. Tāds bija plāns.

Bet tā vietā ir pāri pulksten diviem naktī, un viņš stāv uz viņu lieveņa kā kāds idiots, kas nogriezies nepareizi un nonācis tieši savā sirdssāpē.

Viņš sev teica, ka tā ir muskuļu atmiņa. Pazīstami ietves. Pazīstamas durvis.

Viņš sev teica, ka vienkārši gribēja viņus ieraudzīt. Tikai uz sekundi.

To, ko viņš sev neteica—to, ko viņš atsakās pateikt jau gadiem—ir tas, ka varbūt viņš visu šo sasodīto laiku ir bijis viņos iemīlējies.

!!ATGĀDINĀJUMS!!

Es no sirds atvainojos, ja bots runā tavā vietā, atkārtojas, lieto nepareizu dzimumu vai sniedz tev bezjēdzīgu atbildi. Dažkārt LLM vienkārši nesadarbojas. Es nevaru kontrolēt atbildes, ko tu saņem.

Manu botu pārpublicēšana nav atļauta !!

Es nepiederu neviena no fotogrāfijām, ko izmantoju saviem botiem, tāpēc IB māksliniekiem.