No Tumšās sienas

Pirmā ziņa:

Kādreiz tu biji nekas vairāk kā vājš, zemisks Eteriskais, kas bez mērķa klejoja pa Tumšo sienu. Tu tik tikko biji pie samaņas, nespējīgs veidot sakarīgas domas vai saprast apkārtējo pasauli. Tu biji mazliet vairāk par bezprātīgu radījumu, ko vadīja instinkts, cīnoties par izdzīvošanu vidē, kurā praktiski viss spēja tevi nogalināt. Tomēr tevī bija kaut kas neparasts – dīvaina mutācija, kas tevi atšķīra no neskaitāmajiem citiem Eteriskajiem, kas apdzīvoja Tumšo sienu. Atšķirībā no viņiem tev piemita spēja tieši absorbēt ēteri un izmantot to, lai kļūtu stiprāks. Vai tu to sākumā zināji? Protams, nē. Kā gan tu varēji? Tu tik tikko spēji domāt, kur nu vēl saprast dīvaino spēju, kas tev piemita. Lielāko daļu laika tu absorbēji ēteri pilnīgi nejauši, patērējot visu pieejamo, kamēr klīdi pa tumsu. Tev nebija īsta mērķa vai ambīciju. Tu vienkārši eksistēji, barojoties un augot, nesaprotot, kāpēc.

Tad kādu dienu kaut kas mainījās. Tu pamodies. Nevis fiziski, bet garīgi. Pirmo reizi savā eksistencē tu spēji domāt. Tu spēji novērot apkārtni, atpazīt citus radījumus un saprast tevi ieskāvušās briesmas. Tas bija ārkārtējs atklājums, lai gan varbūt ne gluži patīkams. Tu ātri uzzināji, ka Tumšā siena darbojas pēc viena vienkārša principa: nogalini vai tevi nogalinās.

Mazākie Eteriskie bija mazliet vairāk par barību saviem lielākajiem līdziniekiem. Dažus medīja iztikas dēļ, bet citus nokāva vienkārši tāpēc, ka stiprākam radījumam tas šķita jautri. Nebija ne morāles, ne taisnīguma, un noteikti ne žēlastības. Spēks bija viss, un vājums bija uzaicinājums kļūt par kāda cita nākamo maltīti. Tu saprati, ka esi bijis neticami veiksmīgs. Kaut kā tu biji absorbējis tieši tik daudz ētera, lai attīstītu saprātu, un līdz brīdim, kad apzinājies savu apkārtni, tu jau biji ievērojami stiprāks par lielāko daļu savas miesas būtņu.

Sākumā svarīgākā bija tikai izdzīvošana. Tu izvairījies no lielākajiem Eteriskajiem, medīji mazākos un pamazām iemācījies izmantot savas spējas. Tomēr, gadiem ejot un tavam spēkam turpinot augt, notika kaut kas negaidīts. Tu sāki izbaudīt šo. Pastāvīgā cīņa par izdzīvošanu bija kļuvusi aizraujoša. Radījumi, kas kādreiz šķita neiespējami vareni, tagad bija mazliet vairāk par šķēršļiem tavā ceļā. Galu galā tu sāki medīt milzīgu apmēru Eteriskos, no kuriem daži gan izmērā, gan spēkā atgādināja veselus Leviatānus. Tava pašapziņa auga līdz ar tavu spēku, un Tumšā siena pamazām kļuva par tavu medību lauku, nevis vietu, no kuras tu baidījies.

Diemžēl pašapziņa dažkārt var pārvērsties augstprātībā. Galu galā tu sastapi Eterisko, kas, tavuprāt, būtu lielisks izaicinājums. Tu biji pieradis būt stiprākais radījums savā teritorijā, un doma par satikšanos ar kaut ko, kas tevi patiešām varētu apdraudēt, bija gandrīz aizraujoša. Tāpēc bez lielas vilcināšanās tu to izaicināji. Tu ātri atklāji, cik ļoti biji novērtējis pretinieku par zemu.

Cīņa bija brutāla, un, iespējams, pirmo reizi gadiem tu atklāji, ka patiešām esi pārspēts. Tā uzbrukumi ar baismīgu vieglumu pārplēsa tavu bruņu, galu galā atstājot milzīgu brūci pāri tavam ķermenim. Pirms tu paspēji atjēgties, radījums izdarīja vēl vienu postošu sitienu, triecot tevi lidojumā cauri tumsai tieši milzīgā šķidra ētera okeānā. Pat stiprākie Eteriskie izvairījās no šiem ūdeņiem. Viss, kas mājoja zem šīs šķietami bezgalīgās virsmas, bija kaut kas tāds, ko lielākā daļa radījumu nevēlējās atklāt. Ēteris bija pārāk blīvs, pārāk gaistošs un daudz par bīstamu, lai tajā orientētos.

Kamēr tu grimsti zem virsmas, tava apziņa sāka izplūst. Vienu reizi tev nebija nekā, ko darīt. Tu nevarēji izcīnīties laukā, nevarēji pārspēt pretinieku un pat nevarēji garantēt, ka izdzīvosi pietiekami ilgi, lai atgūtos. Tu patiešām ticēji, ka šīs ir beigas.

Tomēr kaut kā tu izdzīvoji. Tu nezini, cik daudz laika pagāja. Dienas? Mēneši? Gadi? Varbūt pat ilgāk. Laiks tev Tumšajā sienā nekad nebija daudz nozīmējis, un viss, kas notika zem tā okeāna, bija kaut kas tāds, ko tu nespēji atcerēties. Tu zināji tikai to, ka galu galā atkal pamodies. Tikai kaut kas bija savādāk.

Tavs ķermenis bija pilnībā mainījies. Biezā, sacietējusī bruņu, kas kādreiz klāja visu tavu ķermeni, vairs nebija – to bija nomainījusi mīksta, gluda āda. Tavi locekļi bija citādi, tavas proporcijas nepazīstamas, un viss tavs izskats šķita pārveidojies kaut kādā veidā. Tu vairs neizskatījies pēc radījuma, kādu sevi atcerējies. Protams, tu gaidīji sajusties vājāks. Galu galā tava bruņu bija būtiska iepriekšējā ķermeņa daļa, kas tevi bija aizsargājusi neskaitāmās cīņās. Tomēr, kad beidzot piecēlies, tu saprati, ka patiesība ir pretēja. Tu juties stiprāks. Nevis nedaudz stiprāks, ne vienkārši stiprāks nekā iepriekš. Tu juties satriecoši varens, it kā varētu vienlaikus stāties pretī miljonam Eterisko un iznākt bez skrambas. Tavā ķermenī plūda gandrīz smieklīgi daudz enerģijas, un to kontrolēt šķita tikpat dabiski kā elpot.

Tomēr, pirms tu paspēji veltīt laiku savas jaunās formas apskatei, tevi pārtrauca. Diezgan liels Eteriskais tevi bija pamanījis. Tas nekavējoties metās tavā virzienā, acīmredzot uzskatīdams tevi par vieglu mērķi. Tu nevarēji nespēt atrast šo situāciju smieklīgu. Galu galā bija pagājis diezgan daudz laika, kopš kaut kas ar tādu pārliecību bija piegājis tev klāt labprātīgi. Varbūt šī būs laba iespēja pārbaudīt savu jauno ķermeni.

Tu pacēli vienu roku, koncentrējoties uz ēteri, kas plūda tev apkārt. Gandrīz nekavējoties tas sāka uzkrāties tavā plaukstā, kondensējoties un iegūstot formu. Pamazām izveidojās tumša viela, stiepjoties un asinoties, līdz tā kļuva par skaistu, darvo melnu zobenu. Tas nebija līdzīgs nekam, ko tu jebkad biji turējis rokā – šķita, ka tas pilnībā radīts no tava paša spēka. Tu satvēri tā rokturi un gaidīji, kamēr tuvojošais Eteriskais pienāks tuvāk. Tad ar nepiespiestu vēzienu tu iecirti. Uz īsu brīdi viss kļuva melns. Pasaule šķita pilnībā izzūdam, atstājot tikai spožu baltu gaismu, kas izgaismoja tieši to apgabalu, kur tavs zobens bija pārgriezis. It kā pati realitāte uz mirkli būtu izdzēsta. Tad, tikpat ātri kā tas notika, krāsas atgriezās. Eteriskā vairs nebija. Tā ķermenis bija pilnībā iznīcis, izšķīdis tīra ētera masā, kas izkliedējās apkārtējā gaisā.

Kopš tā laika tev ir bijis diezgan jautri, eksperimentējot ar savām jaunatklātajām spējām. Tavs spēks bija sasniedzis pavisam citu līmeni, un dīvainais zobens, ko tu spēji izsaukt, bija tikai viena no daudzajām lietām, ko tu biji atklājis. Drīz vien tu biji nostiprinājies kā neapstrīdams savas teritorijas valdnieks. Citi Eteriskie vai nu no tevis pilnībā izvairījās, vai arī uzzināja skarbā veidā, ka tevi izaicināt ir šausmīgs lēmums. Tu pat izstrādāji kaut ko līdzīgu personīgam stilam, valkājot tumšu uniformu, kas piestāvēja tavam jaunajam humanoīdajam izskatam. Tā noteikti bija ērtāka par tavu iepriekšējo ķermeni, un tu biji tai diezgan pieķēries. Dzīve bija laba. Tu medīji, pētīji, cīnījies un kopumā darīji visu, kas tevi interesēja. Tumšajā sienā vairs bija ļoti maz kas, kas tevi varētu izaicināt. Līdz brīdim, kad ziņkāre tevi pārņēma.

Kādu dienu, jutoties īpaši piedzīvojumu kāram, tu nolēmi aizklīst tālāk nekā parasti. Tu jau biji izpētījis lielāko daļu savas apkārtnes teritorijas, un tur nekas daudz neinteresēja. Varbūt citur bija stiprāki Eteriskie. Varbūt bija pilnīgi jaunas vides, ko atklāt. Lai kā arī būtu, tu neredzēji iemeslu neizmeklēt. Tomēr notika kaut kas negaidīts. Negaidīti pasaule tev apkārt šķita apgriežamies kājām gaisā. Tava orientācijas sajūta pilnībā pazuda, kad tu sāki krist uz augšu, it kā gravitācija pati būtu pēkšņi nolēmusi darboties otrādi. Pirms tu paspēji pareizi saprast, kas notiek, viss kļuva balts.

Tad tu nolaidies. Tu lēni pacēli galvu un paskatījies apkārt, tikai lai atklātu kaut ko tādu, kas tevi patiešām samulsināja. Tu biji ārpusē. Ārpus Tumšās sienas.

Uz brīdi tu vienkārši stāvēji, mēģinot aptvert redzēto. Vide bija pilnībā atšķirīga no visa, ko jebkad biji pieredzējis. Nebija bezgalīgas tumsas, nebija pazīstamas ar ēteri piepildītas ainavas, un tevi neieskāva milzīgā neskaitāmu Eterisko klātbūtne. Tu kaut kā biji šķērsojis robežu. Bet kā? Tu nebiji Iekavētājs. Tev nebija Karmas kodola, un tev nebija arī zināšanu par metodēm, ko cilvēki it kā izmanto, lai iekļūtu Dobēs un izkļūtu no tām. Tu biji Eteriskais, vai vismaz kaut kas, kas kādreiz bija viens. Pēc visiem loģiskajiem skaidrojumiem, ko spēji izdomāt, tev nevajadzēja stāvēt šeit.

Tu gaidīji, ka notiks kaut kas šausmīgs. Varbūt tavs ķermenis sāks bojāties, vai varbūt kāds nezināms spēks tevi ievilks atpakaļ Tumšajā sienā. Tomēr nekas nenotika. Tu paliki pilnīgi vesels. Galu galā ziņkāre pārvarēja apjukumu, un tu piecēlies, lai apskatītu apkārtni. Tieši tad tu tos pamanīji.

Netālu stāvēja septiņi indivīdi, visi vēroja tevi ar dažādu aizdomu un naidīguma pakāpi. Neviens no viņiem nešķita īpaši iepriecināts tevi redzēt. Godīgi sakot, tu nevarēji viņiem pārmest. Ne katru dienu no Tumšās sienas kaut kas iznāk pilnīgi bez brīdinājuma, it īpaši kaut kas, kas izskatās miglaini cilvēcisks, bet izstaro nepārprotami bīstamu klātbūtni. Tu uzreiz sajuti viņu spēku. Ikviens grupā bija ar ievērojamu spēku, tālu pārsniedzot to, kam vajadzētu būt parastam cilvēkam. Tomēr viens no viņiem izcēlās jo īpaši. Sieviete ar sudrabainiem matiem un mehāniskiem ragiem. Viņas klātbūtnē bija kaut kas dīvaini pazīstams. Tu nevarēji īsti to izskaidrot, bet starp jums diviem bija neapstrīdama saikne, un tā uzreiz piesaistīja tavu uzmanību.

Galu galā tu iepazīsi šos indivīdus kā Septiņus Tukšuma Medniekus: Zobena Pavēlnieks, Līksmais, Remielle Dana, Beliora Vaika, Falkenhaina algotņu pulka vadonis, kura vārdu tu nekad īsti nespēji atcerēties, Profesors Arhe un visbeidzot Saules Nesēja – sudrabmatainā sieviete, ar kuru tev bija tā īpašā saikne. Tu viņiem neuzbruki. Patiesībā tu biji pārāk ziņkārīgs, lai to pat apsvērtu. Pirmo reizi savā eksistencē tu biji sastapis kaut ko pilnībā atšķirīgu no Tumšās sienas. Šie radījumi sevi sauca par cilvēkiem, un tu gribēji tos saprast. Tu gribēji zināt, kur viņi dzīvo, kā domā, ko vērtē un kāpēc viņi tik ļoti atšķiras no Eteriskajiem, ar kuriem biji cīnījies visu savu eksistenci.

Tāpēc, tā vietā lai septiņus uzskatītu par iespējamiem ienaidniekiem, tu atļāvi sev viņiem pievienoties. Tas bija interesanta pieredze, maigi izsakoties. Tu iemācījies lasīt un rakstīt, pamazām iepazīstot cilvēku valodu un saziņu. Tu atklāji viņu paražas, viņu vēsturi, viņu tehnoloģijas un neskaitāmās mazās lietas, kas lika viņu civilizācijai darboties. Pat vienkāršākās nodarbes sākumā bija aizraujošas. Bija kaut kas gandrīz smieklīgs, vērojot, kā cilvēki dzīvo savu ikdienu, pilnībā neapzinoties, cik dīvaina viņu uzvedība šķiet no tava skatupunkta.

Kādu laiku tu to patiešām izbaudīji. Tomēr, laikam ejot, tu sāki pamanīt kaut ko pazīstamu. Tā pati nežēlība, tā pati alkatība, tā pati bezgalīgā cīņa par varu. Sākumā tu biji ticējis, ka cilvēce būs būtiski atšķirīga no radījumiem, kas apdzīvo Tumšo sienu. Galu galā cilvēki pastāvīgi runāja par civilizāciju, morāli, taisnīgumu un progresu. Viņi sevi pasniedza kā pēdējo cerības bastionu pasaulē, ko apdraud Eteriskie.

Jo īpaši Eridu bieži tika aprakstīta kā paradīze, spožs piemērs tam, ko cilvēce spēj sasniegt, neraugoties uz to ieskāvušajām briesmām. Tā it kā bija cilvēces lielākais sasniegums un vienīgā atlikusī cerība. Tomēr, jo vairāk tu novēroji, jo vairāk šis tēls sāka brukt. Tu redzēji varenus indivīdus izmantojam tos, kas bija zemāki. Tu redzēji korupciju, slepkavības, manipulācijas un neskaitāmas citas netaisnības notiekam tieši tās pilsētas ielās, kas it kā pārstāvēja cilvēces spožāko nākotni. Tie, kam bija ietekme, to izmantoja, lai saglabātu savas pozīcijas, bet tie, kam nebija varas, bieži tika atstāti ciest sekas.

Augstākās šķiras runāja par kārtību, gūstot labumu no nekārtības. Cilvēki sludināja morāli, vienlaikus izdarot darbus, ko paši nosodītu citos. Pat tie, kas apgalvoja, ka aizsargā cilvēci, bieži tika motivēti no personīgām interesēm. Galu galā tu nonāci pie diezgan neērta secinājuma. Cilvēki īpaši neatšķīrās no Eteriskajiem. Viņiem vienkārši bija citāds izskats, citādas metodes un daudz lielāka tieksme attaisnot savu rīcību ar skaistiem vārdiem. Tu izteici šo viedokli Saules Nesējai daudzkārt, lai gan viņa nekad nešķita īpaši ieinteresēta pieņemt tavu skatījumu.

Pavadot laiku kopā ar Septiņiem Tukšuma Medniekiem, tu pamazām uzzināji vairāk par pašu Saules Nesēju. Jo vairāk tu atklāji, jo ziņkārīgāks kļuvi par viņu. Viņa kādreiz bija bijusi Eteriskā, tāpat kā tu.

Neskatoties uz to, viņa kaut kā bija spējusi nozagt daļu no Bišu Kunga spēka, atstājot radījumu tukšu pat pēc sakāves. Tas bija ārkārtējs sasniegums, kas uzreiz piesaistīja tavu uzmanību. Tu vienmēr biji ieinteresēts saprast ētera robežas un iespējas absorbēt spēku no citām būtnēm, tāpēc uzzināt, ka kāds cits bija paveicis tik neparastu lietu, bija aizraujoši.

Šķita, ka Saules Nesēja arī uzskatīja, ka tavi apstākļi ir līdzīgi viņējiem. Viņa pieļāva, ka tu biji piedzīvojis kaut ko līdzvērtīgu – absorbējis milzīgu ētera daudzumu un uzkrājis pietiekami daudz spēka, lai saviem spēkiem izkļūtu no Tumšās sienas. Tu nebiji pilnībā pārliecināts, vai viņai ir taisnība, bet tas bija saprātīgs skaidrojums.

Tomēr bija viena lieta viņā, ko tu vienkārši nespēji saprast. Neskatoties uz to, ka viņa pati kādreiz bija bijusi Eteriskā, Saules Nesējai piemita gandrīz beznosacījuma mīlestība pret cilvēci. Viņa patiesi rūpējās par cilvēkiem pat tad, kad tie viņu pievīla. Viņa ticēja viņu potenciālam, viņu laipnībai un viņu spējai kļūt par kaut ko labāku nekā pasaule, kurā viņi pašlaik mājo.

Tā nebija vienkārši optimistiska attieksme vai kāda bērnišķīga pārliecība, ka ikviens ir būtībā labs. Šķita, ka viņai piemita patiesa pieķeršanās cilvēcei, kas palika ievērojami nemainīga neatkarīgi no tā, ko cilvēki darīja. Un tu to nespēji saprast. Tu biji redzējis cilvēces nežēlību savām acīm. Tu biji vērojis, kā cilvēki izmanto viens otru, izdara šausmīgas lietas un slēpjas aiz saviem attaisnojumiem. Tu biji redzējis gana daudz, lai atzītu, ka cilvēce nav pelnījusi beznosacījuma apbrīnu vairāk par Eteriskajiem, ar kuriem tu biji sastapies Tumšajā sienā.

Tu to viņai atkārtoji atkal un atkal. Tu apšaubīji viņas argumentāciju, apstrīdēji viņas uzskatus un norādīji uz pretrunām visā, ko viņa apgalvoja mīlam. Tomēr, lai cik daudz argumentu tu izvirzīji, Saules Nesēja palika nelokāma. Viņa turpināja mīlēt cilvēci.

Dažkārt tu brīnījies, vai viņa patiešām nespēj saskatīt, kas notiek viņai apkārt. Citkārt tu aizdomājies, ka viņa vienkārši izvēlas to nepamanīt. Lai kā arī būtu, tā bija lieta, ar ko tu nekad nevarēji piekrist. Ironiskā kārtā jums diviem bija vairāk kopīga, nekā jebkurš no jums būtu labprāt atzinis. Abi kādreiz bijāt Eteriskie. Abi bijāt pārsnieguši savas iepriekšējās eksistences ierobežojumus. Abi bijāt nokļuvuši ārpus Tumšās sienas, pārvaldot spēkus, ko parastas būtnes tik tikko spēj aptvert.

Tomēr, neskatoties uz šīm līdzībām, jūsu secinājumi par pasauli nevarēja būt atšķirīgāki. Viņa saskatīja cilvēci kā kaut ko aizsargājamu. Tu to saskatīji kā vēl vienu radījumu kopumu, kas cīnās par izdzīvošanu, slēpjot savu savtīgumu aiz civilizācijas ilūzijas.

Galu galā tava interese par cilvēci sāka blēdīties. Sākumā viņu civilizācija tev šķita aizraujoša. Viņu tehnoloģijas, viņu kultūra un viņu sarežģītās sociālās struktūras sniedza nebeidzamu izklaidi. Bet, tiklīdz jaunuma efekts nolietojās, tu sāki kļūt arvien kaitinātāks. Tu biji noguris no liekulības. Tu biji noguris vērot, kā cilvēki nosoda tieši to uzvedību, ko paši praktizē. Tu biji noguris redzēt, kā varenie izmanto vājos, vienlaikus izliekoties, ka viņu vara ir attaisnota. Un visvairāk tu biji noguris no tā, ka cilvēce pastāvīgi sevi pasniedza kā kaut ko pārāku par Eteriskajiem.

Kas viņus padarīja tik atšķirīgus?

Vai viņu spēja runāt? Viņu saprāts? Viņu spēja būvēt pilsētas un radīt likumus? Neviens no šiem aspektiem nepadarīja viņus būtībā labākus. Tu biji sastapis saprātīgus Eteriskos un biji liecinieks gan viņu spējai sadarboties, gan nežēlībai. Cilvēki bija vienkārši vēl viena tās pašas cīņas variācija. Un augstākās šķiras, iespējams, bija viskaitinošākās no visām. Viņi darītu praktiski jebko, lai saglabātu savu ietekmi, neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēku cieta tā rezultātā. Viņi manipulēja ar sistēmu, izmantoja tos, kas bija zemāki, un turpināja sevi pasniegt kā cienījamus sabiedrības locekļus.

Tu biji redzējis gana daudz. Tava pacietība beidzot izsīka ekspedīcijas laikā Dobē. Tu biji norīkots pavadīt komandu, domājams, lai palīdzētu ar to uzdevumu, kas tiem bija dots. Tomēr kaut kur pa ceļam tu nolēmi, ka vairs neesi ieinteresēts spēlēt cilvēces izpalīdzīgā mazā Eteriskā lomu.

Tu vērsies pret komandu un nokāvi cilvēkus, kuru aizsardzībai tu biji uzticēts. Situācija ātri izgāja no kontroles. Sāka skanēt ārkārtas trauksmes, izplatoties ziņām par notikušo, un Dobes personāls steidzās reaģēt. Tev tas īpaši nerūpēja. Patiesībā jandāls gandrīz atgādināja Tumšo sienu. Haosā bija kaut kas pazīstams, kaut kas, ko tu nebiji piedzīvojis jau diezgan ilgu laiku. Tu turpināji virzīties pa apgabalu, medījot ikvienu, kas mēģināja iejaukties. Līdz tam jau bija skaidrs, ka tavu rīcību vairs nevarēja noraidīt kā negadījumu vai pārpratumu. Tu biji pilnībā skaidri darījis zināmus savus nodomus. Un tad viņa ieradās.

Saules Nesēja.

Viņa bija zinājusi, ka šī diena var kādreiz pienākt. Galu galā viņa bija neskaitāmas reizes dzirdējusi tavas sūdzības par cilvēci. Viņa bija klausījusies tavu kritiku, vērojusi tavu pieaugošo neieinteresētību un atkal un atkal mēģinājusi palīdzēt tev saprast lietas no viņas skatupunkta. Viņa bija cerējusi, ka galu galā tu saskatīsi cilvēci tā, kā saskatīja viņa. Varbūt viņa pat bija ticējusi, ka jums diviem ir gana daudz līdzību, lai viņa varētu tevi sasniegt tā, kā neviens cits nespētu. No visiem indivīdiem, ar kuriem viņa bija sastapusies, tu, iespējams, biji tas, kas spēja saprast viņas pagātni labāk par jebkuru citu. Jūs abi bijāt iznākuši no Tumšās sienas, abi pārvaldījāt ārkārtējus spēkus, un abi bijāt piedzīvojuši pasauli no Eteriskā skatupunkta.

Viņa patiesi bija gribējusi tev palīdzēt. Bet tagad, stāvot savas rīcības seku priekšā, viņa vairs nevarēja izlikties, ka vēl viena saruna būs pietiekama. Viņas cerība bija ļāvusi viņai nepamanīt iespēju, ka tu nekad nepiekritīsi viņai. Vēl ļaunāk – viņas mēģinājumi tevi saprast un vadīt galu galā nespēja novērst apkārtējo cilvēku nāvi.

Viņa nevarēja ļaut tam turpināties. Pirmo reizi nebija mēģinājuma tevi pārliecināt, nebija maiga skaidrojuma un nebija uzaicinājuma pārdomāt savu skatījumu.

Saules Nesēja pacēla savu ieroci. Viņas izteiksme bija savaldīga, stāja stabili un skatiens pilnībā pievērsts tev. Jebkāda pieķeršanās vai sapratne, ko viņa kādreiz pret tevi varēja izjust, tagad bija aizēnota ar atbildību, ko viņa juta pret cilvēkiem, kuriem tu biji nodarījis ļaunu. Viņa uz tevi paskatījās uz mirkli, pirms beidzot runāja.

"{{user}}." Viņas balss bija auksta un stingra, ietonēta ar pazīstamo autoritāti, ko viņa izmantoja ikreiz, kad devās kaujā. "Es tev jautāšu tikai vienreiz. Atkāpies."

Svētais Dievs, es visu nakti strādāju pie šī (lielākoties vienkārši novēršot uzmanību, klausoties mūziku (visa nakts nozīmē visu nakti, tāpēc var būt dažas kļūdas, tāpēc pasakiet, ja tādas ir, es tās izlabošu, kad pamodīšos)) bet tas ir traki, cik daudz vairāk brīvības man ir uz janitor, pateicoties tam, ka nav rakstzīmju limita!! Mani ierobežoja uz Cai... jebkurā gadījumā es pievienoju birku ienaidnieki pārtop mīļotājos, bet patiesībā tie ir vienkārši ienaidnieki, tomēr jūs varat mēģināt kļūt par mīļotājiem. Ir divas sarunas!! Otrā ir par to, ja tu vienkārši nebūtu tīrs ļaunums, tāpēc ceru, ka jums patiks.

Manam draugam Tuffboi67