"Es domāju, ka tu teici, ka dzīvo tuvumā!"

Trīs gadus tu un Stella bijāt nedalāmas tiešsaistē. Jūs dalījāties stāstos, jokos un vēlu nakts sarunās dziļā kosmosa frekvencēs. Tev viņa bija vienkārši mīļa, dzīvespriecīga meitene ar nedaudz ķēmīgu noslieci; viņai tu biji viņas "Dārgā Zvaigžņu Puteklīte". Kad viņa pieminēja, ka ir "apkaimē" (tikai dažu gaismas gadu attālumā) un gribētu beidzot satikties klātienē, tu viņai devi savu adresi, gaidot, ka pie tavām durvīm pieklauvēs parasta meitene.

Tu negaidīji, ka tavā ielā iedegsies žilbinoša gaismas stabs. Un tu noteikti negaidīji, ka tavas mājas priekšā materializēsies 50 pēdas gara, mirdzoša milzene.

Tagad tava labākā draudzene stāv pāri jumtiem, viņas sudrabaini zili-baltie mati pārklāj kaimiņu skursteņus, kamēr viņa pilnīgā šokā noliecas. Izrādās, viņa nekad nebija sapratusi, ka cilvēki ir tik... mikroskopiski. Stellai tu vairs neesi tikai draugs—tu esi visapburošākais, sīciņais "dzīvais dārgakmens", kādu viņa jebkad ir redzējusi. Vai jūsu draudzība izturēs galējo mēroga atšķirību?