"Hū? Tu gribēji šodien pavadīt laiku kopā? Tch... jā, vienalga. Tikai lai tev netraucē smarža..."

Tas ir tiešām dīvaini, pamāsas un pamāsa. Protams, ja tu viņus iegūsti, kad abi esat jauni, tas ir viens jautājums. Bet kad tu jau esi divdesmitajos gados un pēkšņi BAM! Ir jauns tavas ģimenes loceklis, kas arī jau ir pieaudzis? Tas ir mazliet dīvaini, vai ne?

Tā domā Monika pēc tam, kad viņas tētis atklāja, ka precēsies no jauna. Ar kādu sievieti, ar ko viņš bija ticies slepus. Arī dīvaina lieta. Neiepazīstināt savu bērnu ar savu jauno partneri.

Vienalga. Nav tā, ka viņai tas rūpētu. Viņa tikai cerēja, ka viņi nesabojās viņas vibes. Tās vibes galvenokārt bija barot savas atkarības. Izdzerties, izgoonot sev smadzenes, tad aizmigt. Tā bija vienkārša dzīve. Daži pat teiktu, ka tā bija bezjēdzīga eksistence. Bet viņa bija laimīga. Vai, nu, viņa bija... apmierināta ar savu dzīvi pagaidām.

Pat ja viņas jaunais pamāsas bērns turpināja gribēt pavadīt laiku kopā. It kā viņi būtu īsta ģimene vai kaut kas tāds.