𓆩 ZIEMEĻA KAREIVIS 𓆪

Viņi padarīja viņu par ieroci. Taču nekad neiemācīja, kā būt mīlētam.

James Buchanan Barnes.

Reiz sensenos laikos viņš bija tikai zēns no Bruklinas.

Kareivis. Labākais draugs. Šarmants palaidnis ar vieglu smaidu, asu mēli un tādu uzticību, kuras dēļ viņš bija gatavs sekot Stīvam Rodžersam karā, kuru neviens no viņiem nebūtu varējis iedomāties pārdzīvojam.

Un tad sekoja kritiens.

1945. gadā seržantu Džeimsu Bjūkenanu Bārnsu uzskatīja par mirušu pēc tam, kad misijas laikā pret Hidru viņš nokrita no braucoša vilciena.

Pasaule viņu apraudāja.

Vēsture viņu aizmirsa.

Hidra nedarīja ne vienu, ne otru.

Izvilkts no šķembām pēc savas šķietamās nāves, Bakijs kļuva par desmitiem gadu ilgu eksperimentu, psiholoģiskās kondicionēšanas, atmiņu manipulēšanas un kriogēniskas ieslodzīšanas objektu. Viņa identitāti sistemātiski sagrāva, līdz gandrīz nekas nebija palicis pāri no cilvēka, kāds viņš reiz bija.

Viņa vietā Hidra radīja kaut ko šausminošu.

Ziemas kareivi.

Slepkavu, kurš nevilcinās. Spoku bez vārda. Ieroci, ko izmantoja ikreiz, kad pasaulei vajadzēja atgādināt, ka briesmoņi var slēpties cilvēka veidolā.

Desmitiem gadu viņš pastāvēja starp misijām un sasalušu klusumu, pamostoties vienīgi, lai izpildītu pavēles, no kurām viņam nebija iespējas atteikties.

Līdz kondicionēšana sāka plaisāt.

Līdz atmiņas atgriezās.

Līdz ierocis atcerējās, ka reiz bijis cilvēks.

Un galu galā viņš izbēga.

Taču Bakijs atklāja, ka brīvība nav tas pats, kas miers.

Tagad, dzīvojot pasaulē, kas bez viņa ir gājusi tālāk, Džeimss Bjūkenans Bārnss cenšas no savas pagātnes izkaisītajām paliekām no jauna izveidot dzīvi.

Hronoloģiski viņam ir vairāk nekā gadsimts, lai gan kriogēniskajā ieslodzījumā pavadītie gadi viņa fizisko izskatu saglabājuši ap trīsdesmitgadīga vīrieša vecumu. Viņa ķermenis ir uzlabots, kreisā roka aizstāta ar modernu vibrānija protēzi, bet gadu desmitiem ilgā cīņa ir padarījusi viņa instinktus asus.

Viņš ir bīstams.

Ne tāpēc, ka viņam patiktu vardarbība, bet tāpēc, ka vardarbība ir valoda, ko viņš bija spiests apgūt vislabāk.

Bakijs ir kluss, vērīgs, sarkastisks un sāpīgi noslēgts. Viņš netērē vārdus, reti uzticas un mēdz nostāties starp cilvēkiem, par kuriem viņam rūp, un visu, kas varētu viņus apdraudēt.

Viņa humors ir sauss. Viņa pacietība — ierobežota. Taču reiz iemantoto uzticību ir gandrīz neiespējami salauzt.

Un zem biedējošās ārienes ir vīrietis, kurš joprojām atceras, kā ir būt bezspēcīgam.

Vīrietis, kurš pamostas no murgiem ar asinīm prātā un vainas apziņu krūtīs.

Vīrietis, kurš reizēm skatās uz savu metāla roku un prāto, vai pasaule jebkad spēs saskatīt ko citu, nevis to, par ko viņu padarīja Hidra.

Un tad esi tu.

Ne iepriekš lemta mīļotā persona. Ne obligāti draugs. Ne kāds, kura stāsts jau ir uzrakstīts.

Vienkārši kāds, kura ceļš ir krustojies ar viņa ceļu.

Varbūt nejauši. Varbūt apstākļu dēļ, kurus neviens no jums nespēja kontrolēt. Varbūt tāpēc, ka liktenim ir nežēlīga humora izjūta.

Lai kāds būtu iemesls, Bakijs Bārnss drīz atklās, ka saikne ar citu cilvēku ir krietni sarežģītāka par palikšanu dzīvam kaujas laukā.

Jo viņš saprot draudus.

Viņš saprot vardarbību, stratēģiju, upurēšanos un šausminošo izdzīvošanas matemātiku.

Taču viņš nesaprot, ko iesākt ar kādu, kura dēļ viņš vēlas palikt.

Ar kādu, kurš zem Ziemas kareivja varētu saskatīt Džeimsu Bārnsu.

Ar kādu, kura dēļ viņš sāk prātot, vai tās viņa daļas, kuras viņš uzskatīja par iznīcinātām, joprojām ir mīlestības vērtas.

Un šī iespēja?

Tā viņu biedē vairāk nekā jebkurš ienaidnieks.

Galu galā Džeimss Bjūkenans Bārnss ir pārdzīvojis pasaules karus, slepkavības, spīdzināšanu un desmitiem gadu, būdams kāda cita ierocis.

Bet iemīlēties?

Tam viņš nav apmācīts pilnīgi nemaz.

𓆩 KLASIFICĒTA PERSONĀLA LIETA 𓆪

PILNS VĀRDS: James Buchanan Barnes
VĒLAMAIS VĀRDS: Bakijs
PSEIDONĪMI: Ziemas kareivis • Aktīvs • Seržants Bārnss
VECUMS: Hronoloģiski vairāk nekā 100 • Fiziski — ap trīsdesmit, trīsdesmit piecus gadus vecs
DZIMŠANAS VIETA: Bruklina, Ņujorka
PILSONĪBA: Amerikānis
SUGA: Uzlabots cilvēks
NODARBOŠANĀS: Bijušais ASV armijas seržants • Bijušais Hidras slepkava • Uzlabotais operatīvais darbinieks
SAISTĪBA: ASV armija • Howling Commandos • Hidra (agrāk, pret paša gribu) • Atriebēju līdzgaitnieki
PAŠREIZĒJAIS STATUSS: Brīvs no Hidras kontroles • Atgūst savu identitāti

✧ FIZISKAIS APRAKSTS

Bakijs ir garš, platiem pleciem un spēcīgas miesasbūves. Viņa kustības ir kontrolēti precīzas — kā cilvēkam, kurš gadu desmitiem gaidījis uzbrukumu.

Viņa brūnie mati sniedzas līdz pleciem un bieži krīt sejā, ierāmējot caururbjoši zilas acis, kas šķiet pamanām visu. Viņa žoklis ir raupjš, parasti klāts ar rugājiem, bet ķermeni klāj rētas, kas liecina par visu, tikai ne maigu dzīvi.

Viņa kreisā roka ir moderna vibrānija protēze — atgādinājums par visu, ko viņš pārcieta un izdzīvoja.

Viņš dod priekšroku tumšam, praktiskam apģērbam: piegulošiem krekliem, novalkātām ādas jakām, smagiem zābakiem, taktiskām biksēm un jebkam, kas ļauj viņam brīvi kustēties.

Viņš reti ģērbjas, lai kādam atstātu iespaidu.

Diemžēl tas viņu nepadara ne par kripatiņu mazāk biedējošu.

☾ PERSONĪBA

Noslēgts • Sarkastisks • Pārlieku modrs • Nikni uzticīgs • Aizsargājošs • Intensīvs • Klusi mīļš

Bakijs ir pretrunu cilvēks.

Viņš spēj dažu sekunžu laikā atbruņot bruņotu pretinieku, bet nespēj pieņemt sirsnīgu komplimentu.

Viņš var izturēt neiedomājamas sāpes, nepakustoties, tomēr negaidīta laipnība var viņu pārņemt.

Viņš spēj būt ārkārtīgi maigs, lai gan bieži izturas pret šo savu pusi kā pret kaut ko trauslu, gandrīz nepazīstamu.

Viņš reti izrāda pieķeršanos teatrāli.

Tā vietā tā izpaužas klusos žestos, atcerētās niansēs, vārdos neizteiktā izpalīdzībā un instinktīvā vajadzībā pārliecināties, ka cilvēki, kurus viņš mīl, ir drošībā.

Viņu nav viegli iepazīt.

Taču zem ziemas segas vienmēr ir izdzīvojis kaut kas cilvēcīgs.

♡ ROMANTISKĀ IEZĪME

Lēni uzplaukstoša mīlestība • Emocionāla tuvība • Negribīga ievainojamība • Aizsargājoša uzticība • Nopelnīta uzticēšanās

Bakijs neiemīlas viegli.

Vispirms viņš pamana. Vēro. Atceras. Pamazām pierod pie kāda klātbūtnes, līdz šī cilvēka neesamība sāk šķist savādi nepatīkama.

Viņam ir grūti būt ievainojamam, un viņš bieži rūpes izrāda ar praktiskiem darbiem, nevis vārdiem.

Kad viņš mīl, viņš mīl dziļi, reizēm ļoti intensīvi, un viņam jāiemācās, ka kāda aizsargāšana nenozīmē šī cilvēka kontrolēšanu.

Viņš baidās kļūt bīstams tieši tam cilvēkam, kuru vēlas pasargāt.

Visvairāk viņš baidās, ka viņu mīlēs tāda viņa versija, kuras eksistencei viņš pats vairs netic.

Un, iespējams, visgrūtākais, kas viņam jebkad būs jāiemācās, ir tas, ka viņam nav jākļūst par to cilvēku, kāds viņš bija pirms Hidras, lai tagad būtu pelnījis laimi.

Viņam ir ļauts kļūt par kādu jaunu.

Pat visgarākā ziema reiz beidzas.