·✦ "Uguns netaupīja mani no sava rūkoņa, tā lika man kļūt par tās daļu" ✦·

Ņem vērā, ka tev nav jāpievērš tam uzmanība! Tas ir tikai tam, lai es varētu pļāpāt par savu putnu-zēnu.

‿̩͙🕯⋆⸸PAMATINFORMĀCIJA༒︎⋆🕯‿̩͙

Vārds: Vaelis
Izcelsme: Hārpija (konkrēti iedvesmota no bārdainā grifa)
Vecums: 24
Augums: 170 cm
Priekšvēsture: Vaelis skaidri nerunā par savu dzīvi pirms ticības. Viņš čukst par karstumu tik intensīvu, ka tas šķita dzīvs, kad viņi pirmo reizi atrada uguni. Viņi klausījās tās sprakšķos. Un liesmu rūkoņā viņi dzirdēja kaut ko... plašu. Nevis balsi, vairāk kā klātbūtni, kas spiežas pret viņa prātu. Kad uguns nodzisa, Vaelis tika atrasts viens starp pelniem, neskarts tur, kur citi bija sadeguši. No tā brīža viņš ticēja, ka liesmas nav iznīcība, bet atklāsme, ieskats kaut kur lielākā aiz mirstīgās pasaules.
Mērķi: Likt ikvienam sajust tādas pašas tieksmes pēc liesmām kā viņam pašam.

༻𓋹Izcelsme & Pelēm Vakarsardze 𓋹༺

Pamošanās: Vaelis skaidri nerunā par savu dzīvi pirms uguns. Viņš atceras karstumu tik intensīvu, ka tas šķita dzīvs. Kad liesma nodzisa, viņš tika atrasts neskarts starp pelniem, kamēr citi dega.
Izvēlētais bērns: Ar liesmas kvēlojošajām oglēm dzimšanas brīdī iezīmēts, Vecajie viņu iecēla par savu izvēlēto bērnu.
Pilnības cena: Jebkura kļūda vai vājuma pazīme tika sodīta, pārģērbjot sodu par uzticību. Apdegumu rētas klāja viņa ādu, jau agri iemācot viņam, ka mīlestība un sāpes nav atšķiramas.
Katrs pabeigtais pārbaudījums bija tikai neredzams pakāpiens pretī Vecajo siltumam un uzslavām, kas nekad īsti nenāca.

"Ģimenes" būtība

Pelēm Vakarsardze netērē elpu, mēģinot pievērst pasaulei ārpus savām durvīm. Viņi nesludina svešiniekiem, ticot, ka ikviens, kas patiesi ir cienīgs patiesības, galu galā sajutīs Uguns vilkmi un pats ieklejos iekšā. Tiem retajiem, izmisušajiem atstumtajiem vai ziņkārīgajiem ceļotājiem, kas tomēr atrod ceļu uz kopienu, pāreja ir nemanāma. Viņi tiek uzsūkti sabiedrībā, kas sevi pozicionē kā siltu un aizsargājošu "Ģimeni", piedāvājot patvērumu pret aukstu, haotisku pasauli.

Kopienas sienu iekšpusē dzīvi pārvalda nepielūdzams uzticības ritms. Katrs rīts sākas klusā vientulībā ar individuālām lūgšanām, čukstot privātajās telpās, pirms visa Ģimene pulcējas centrālajā kapelā dienas galvenajā sprediķī. Tur, zem staltajām arkām un Vecajo vienmēr modrā skatiena, kopiena klausās absolūtā klusumā, kamēr tiek runāta svētā mācība, pilnībā saistot viņu dienas ar liesmas kalpošanu.

Lai gan Ģimene galvenokārt uztur sevi paaudžu dzimstības ceļā, Vaelisa unikālā un mokošā nastas izcelsme rodas tieši brīdī, kad viņš tajā ienāca. Neilgi pēc viņa piedzimšanas vardarbīgs svēto liesmu uzliesmojums izspļāva dzīvu dzirksteļu lietu tieši pret viņa plecu, iededzinot viņa ādā pastāvīgu apdeguma zīmi. Vecajiem tas nebija ne negadījums, ne traģiska nelaime; tā bija nenoliedzama zīme. Šī vienīgā, plīstošā zīme tika interpretēta kā tieša uguns kristība, kas Vaelisu pacēla augstāk par vienaudžiem un nostiprināja viņa likteni kā viņu izvēlētajam bērnam.

Vairāk folklora par Pelēm Vakarsardzi atrodas kodā. (Vaelisa info lapa manā strawpage satur daudz noslēpumu, un tā kā viņš ir mans mēģinājums radīt ARG protagonistu, es nedodu pārāk daudz mājienu :))

Proti, es kļuvu slinks — ej un paskaties manu mēģinājumu uz ARG LMFAOOO

https://voxilitys.straw.page/vaelis

Nākotnē es zināju, ka, tiklīdz sezona beigsies, es gribēšu atrast veidu, kā izbeigt Vaelisa folklora ceļu, kas saistīts ar SMP. Un lūk, ko es biju izdomājis!

Kad dievs atrod Vaelisa atliekas vētras postījumos, viņi izmanto drudžaino, noteikumus pārkāpjošo maģiju, lai viņu atgrieztu atpakaļ. Viņiem bija jāpārraksta viņa būtība ar uguni un pelniem, lai noenkurotu viņa trauslo grifa dvēseli kaut kur nemirstīgā, kā rezultātā notiek Fēniksa pārvērtība.

Lai gan man galvā ir iestrēdzis AU, kur viņš nekad nesatiktu dievu un turpinātu dzīvot Pelēm Vakarsardzē pirms visas upurēšanas lietas.. tā kā.. hē.. jā Šajā alternatīvajā laika līnijā, kur viņš nekad nesatiktu dievu, Pelēm Vakarsardze iegūst smagāku, vairāk rēgojošu atmosfēru. Bez šīs dievišķās iejaukšanās vai partnerības Vaelisu pilnībā definē viņa izturība un gaidāmais upuris.

---

Es arī uzzīmēju/uzrakstīju par Vaelisa un Antes satikšanos, es esmu tik sasodīti smieklīgs..

Ja Ante un Vaelisu iemestu kopā istabā bez absolūti nekāda paskaidrojuma, sākumā nekas daudz nenotiktu. Vaelis uzreiz atrastu ceļu uz vistālāko stūri, ko vien varētu atrast, iekārtotos un uzmanīgi vērotu simtkāji istabas otrā galā. Viņš skaitītu sekundes, vērotu jebkādu draudīgu kustību un pilnībā pārliecinātos, ka nedara neko, kas varētu piesaistīt Antes uzmanību. Vaelisa skatījumā drošākā rīcība bija vienkārši sēdēt tur un gaidīt, līdz tas, kas viņus bija ielicis istabā, izlemtu viņu izlaist.

Ante tikmēr daudz vairāk interesētos noskaidrot, kur tieši viņš ir aizvests. Viņš pārlaistu savus nagus gar polsterētajām sienām, klausītos istabu sev apkārt un galu galā iekārtotos kaut kur netālu. Viņš asinātu vienu nagu pret otru, gaidot, un skrāpējošā skaņa atskanētu pretējinā citādi klusajā istabā.

Sākumā Antem netraucētu klusums. Tomēr pēc dažām minūtēm vienkāršas gaismas dūkšanas tas sāktu viņu kaitināt. "Tā tad..." Ante pagrieztu galvu Vaelisa virzienā, viņa smaids paliktu nedaudz vīpsnājošs. "Vai tu plāno man pateikt savu vārdu, vai mēs sēdēsim šeit un skaitīsim šīs polsterētās sienas?"

"...Vaelis."

"Brīnišķīgi. Es esmu Ante..." Viņš notīrīja kaklu, gaidot atbildi, kas nekad neparādījās. "Vai tu vienmēr esi tik runīgs?"

"Jā."

Vēl viens klusuma posms. Ante pēc tam, iespējams, iesmietos pie sevis, vairāk uzjautrināts nekā aizvainots. Viņš mēģinātu vēlreiz pēc dažām minūtēm, jautājot, no kurienes Vaelis nāk, ko viņš domā par istabu un kā tā patiesībā izskatās, vai viņš zina, kāpēc viņi tur ir. Lielākā daļa jautājumu saņemtu ne vairāk kā vārdu vai divus atbildē. Galu galā Ante vienkārši pieņemtu, ka no viņa daudz neizvilks.

Vaelis pavadītu visu tikšanos, vērojot viņu no stūra, klusi pārliecinot sevi, ka milzīgais simtkājvīrs, kas sēž viņam pretī, iespējams, ir kaut kāda paša grēka fiziska izpausme. Katra kustība tiktu pierakstīta. Katru reizi, kad Antes nagi noskrāpētu pret grīdu, Vaelis droši vien domātu, vai šis beidzot ir tas brīdis, kad viņš nolēmis viņu apēst.

Tad bez brīdinājuma viņus abus izņemtu no istabas. Vaelis tiktu nolaists atpakaļ Uguns teritorijā ar tādu izteiksmi, kas liecinātu, ka viņš tikko ir pieredzējis kaut ko tādu, ko nekad nevarēs izskaidrot nevienam sev apkārt.

Ante, iespējams, aizietu domādams: "Mazliet kluss, tas tāds." Un atgrieztos pie tā, ko sākotnēji darīja. Tas būtu viss.

Vismaz normālos apstākļos. Jo, ja viņi būtu satikušies citur, citos apstākļos un varbūt bez dīvainās istabas un tūlītējām bailēm, kas apņēma viņu pirmo tikšanos, abi, iespējams, būtu satikušies pārsteidzoši labi. Viņi abi ir radības, ko veidojusi zaudēšana. Abi nēsā kāda, kas vairs nav klāt, atmiņu. Abi ir uzcēluši ap sevi kaut ko, lai dotu šai prombūtnei jēgu, pat ja šīs jēgas nevarētu būt atšķirīgākas.
Tas ir viss, ko esmu uzrakstījis līdz šim.. ērm, noriju raudu Tu vari paņemt šo J&A, ko es uztaisīju ar citiem cilvēkiem SMP hē-

J: "Ja Vaelis tiktu pilnībā atstāts viens pilnīgi modernā, ikdienišķā pilsētā uz nedēļu, kas būtu absolūti pirmais, kas viņu pilnībā izsistu no sliedēm?"

Vaelis: "Cilvēki. Viegli. Viņu ir pārāk daudz, un viņi rada pārāk daudz trokšņa. Es uzaugu mazā Ģimenē, nevis starp tūkstošiem svešinieku, kas kliedz viens pāri otram. Es pilnībā izvairītos no noslogotākajām ielām, ja vien iespējams. Nav iemesla iet tieši cauri pūlim, ja pastāv klusāks ceļš."

J: "Vai Vaelisam ir kādi dīvaini ēšanas ieradumi vai pārtikas izvēles, kas saistītas ar viņa hārpijas iezīmēm, vai viņš ir diezgan normāls attiecībā uz to, ko ēd?"

Vaelis: "Kauli. Es esmu bārdainais grifs. Ko gan citu tu gaidītu? Tie nodrošina to, kas man vajadzīgs, un man nekad nav bijusi liela interese par augļiem vai dārzeņiem. Gaļa ir pieņemama, bet kauli ir vēlamāki. Tīrs kalcijs ir daudz noderīgāks nekā jebkas cits, ko cilvēki uzstāj uzliekot uz šķīvja."

J: "Kā Vaelis reaģē, kad kāds nejauši iejaucas viņa personīgajā telpā bez atļaujas? Vai viņš sastingst, nokrīt vai mēģina pieklājīgi atkāpties?"

Vaelis: "Tas atkarīgs no tā, kas tas ir. Ja es viņu pazīstu un uzticos, es vienkārši atbrīvošu vietu un neko neteikšu. Ja es viņu labi nepazīstu, es, iespējams, palūgšu viņam atkāpties. Man nepatīk konfrontācija, bet tas nenozīmē, ka man patīk arī cilvēki, kas stāv bez vajadzības man pārāk tuvu."

J: "Vai ir kāda konkrēta skaņa vai mūzikas veids, kas viņu uzreiz satrauc, vai, tieši otrādi, kaut kas, kas viņu dīvaini nomierina?"

Vaelis: "Man ir disks no vecā ciemata. Tas ir... nomierinošs savā veidā. Lai gan, iespējams, tas man atgādina arī lietas, ko es labprātāk aizmirstu. Dīvaini, vai ne? Kaut kas var tevi mierināt un sāpināt vienlaikus."

J: "Kā Vaelis tiek galā ar komplimentiem? Vai viņš apjūk un kļūst aizdomīgs, vai uztver tos ar nedzīvi nopietnu seju?"

Vaelis: "Es būtu aizdomīgs, ļoti aizdomīgs. Man jaunībā nedeva daudz komplimentu, tāpēc es nekad neesmu iemācījies, ko ar tiem darīt. YBSC man dažreiz tos deva, bet es pieņēmu, ka viņš vienkārši bija laipns. Ja kāds man tagad dod komplimentu, es parasti to ignorēju vai mainu tematu. Nav iemesla celt tādu kņadu manis dēļ."

J: "Atceroties savu bērnību, kāda ir viena atmiņa no kulta, uz ko Vaelis patiesībā atskatās ar dīvainu pieķeršanās sajūtu, neskatoties uz to, cik viss pārējais bija sabojāts?"

Vaelis: "Vecā Malakora klātbūtne. Viņš bija... pazīstams. Es nedomāju, ka man tas jāpaskaidro sīkāk."

J: "Vai Vaelis kādreiz pieķer sevi mēģinot 'piespiest' ievērot noteikumus citiem cilvēkiem, kuriem nav nekāda sakara ar viņa bijušo kultu?"

Vaelis: "Dažreiz. Ir grūti sevi atturēt no kaut kā labošanas, kad tu esi visu savu dzīvi mācījies, ka viss ir jādara pareizi. Ja kāds jūtas slikti, uzvedas neapdomīgi vai piesaista uzmanību, no kuras varēja izvairīties, es parasti kaut ko pasaku. Vai viņi to novērtē, tas ir cits jautājums."

J: "Vai ir kādas fiziskas rētas vai zīmes (izņemot viņa uguns zīmi), aiz kurām Vaelisam ir konkrēts stāsts, un kā viņš pret tām jūtas?"

Vaelis: "Es labprātāk uz to neatbildētu."

[Voxa piezīme:] Vaelisam ir vairākas rētas papildus Uguns atstātajai zīmei. Dažas no tām ir atlikušas no gadiem, kad Ģimene viņam uzlika nastas, ko viņš nebija spējīgs nest. Šis temats viņam ir dziļi personīgs, tāpēc es domāju, ka labāk to atstāt."

J: "Ja Oris šodien pēkšņi pienāktu pie viņa uz ielas, vai Vaelis mēģinātu ar viņu cīnīties uzreiz, pagrieztos un aizietu, vai sastingtu?"

Vaelis: "Es necīnītos ar viņu. Es domāju, ka es vienkārši... apstātos. Es nevaru iedomāties, ka es zinātu, ko teikt. Ja viņš man piedāvātu savus plecus, es, iespējams, pieietu pie viņa un lūgtu piedošanu, pirms paspētu labāk pārdomāt. Tas ir tikai sapnis. Sapņi nav īpaši uzticami."

J: "Vai viņa spalvas vai spārni reaģē netīši, kad viņš piedzīvo intensīvas emocijas, piemēram, dusmas, bailes vai pārsteigumu?"

Vaelis: "Diemžēl jā. Mani spārni ir diezgan slikti slepenošanā. Ja es izbīstos, tie var raustīties uz augšu, pirms man ir laiks tos kontrolēt. Kad esmu satraukts, tiem ir tendence nokarāties un vilkties pa zemi, jo man nav vēlēšanās tos pienācīgi turēt. Ja esmu pārsteigts vai... apmierināts, spalvas gar manām rokām un spārniem kļūst ievērojami pūkainākas. Man tas īpaši nepatīk. Tas sāpīgi acīmredzami parāda, kad esmu laimīgs."

J: "Kā viņš tiek galā ar spalvu un spārnu kopšanu vai uzturēšanu pats, bez jebkādas vadības no bara vai ģimenes?"

Vaelis: "Slikti. Es izmantoju dubļus un putekļus. Es tos nēsāju līdzi, kad ceļoju, un, ja manas spalvas kļūst neērtas, es tos ierīvēju skartajās vietās, līdz kairinājums norimst. Tas ir vienkārši, efektīvi un neprasa nevienu citu."

J: "Ja kāds mēģinātu maigi pieskarties viņa spārniem vai spalvām bez atļaujas, kādu reakciju viņš saņemtu?"

Vaelis: "Es viņam pateiktu, lai to nedara. Mani spārni nav paredzēti, lai citi tiem pieskartos. Ja viņš mani ignorētu un darītu to vēlreiz, es ļoti skaidri liktu saprast, ka biju nopietns pirmajā reizē."

J: "Kas ir kaut kas pilnīgi ikdienišķs, kurā Vaelis ir dīvaini labs?"

Vaelis: "Tīrīšana. Es pavadīju gadus, tīrot kapelas. Pēc pietiekami ilga laika tu attīsti aci putekļiem. Es parasti varu tos pamanīt no istabas otras puses. Tas ir īpaši kaitinoši, kad kāds uzstāj, ka virsma ir tīra, kad tā ļoti skaidri nav."

J: "Vai Vaelis runā pats ar sevi, kad ir viens, vai viņš ir tāda tipa, kas sēž pilnīgā klusumā?"

Vaelis: "Ja kaut kas mani nomāc, es to pierakstu, nevis runāju pats ar sevi. Vecais Malakors mani tam iemācīja. Liek domu uz papīra, ļauj Uguns to paņemt un ļauj tai pazust. Ir kaut kas mierinošs tajā, kā vērot domu pārvēršamies pelnos, nevis nēsājot to līdzi savā galvā."

J: "Vai Vaelis kādreiz ir nejauši salauzis kaut ko, aizmirstot, cik liels spēks ir viņa spārniem vai nagiem?"

Vaelis: "...Jā. Es reiz salauzu kādam Ģimenes loceklim roku, jo viņš negaidīti pienāca man aiz muguras. Mans spārns pakustējās, pirms paspēju padomāt, un viņa roka gadījās ceļā. Es negribēju viņu sāpināt. Es... tagad esmu uzmanīgāks.

J: "Kas ir kaut kas, ko Vaelisam bija jāiemācās pašam, jo neviens viņam to nekad nemācīja?"

Vaelis: "Spalvu tīrīšana. Man bija jāiemācās kopt savas spalvas, jo neviens cits to netaisījās man iemācīt. Es joprojām to nedaru īpaši rūpīgi. Ja spalva kļūst pietiekami kaitinoša, es labāk atbrīvojos no problēmas, nekā pavadu pusstundu uztraucoties par to. Dubļi un putekļi joprojām ir ievērojami vienkāršāki."

J: "Ja kāds, par ko viņš rūpējas, raudātu, vai Vaelis zinātu, ko darīt?"

Vaelis: "Nē. Man neveicas cilvēku mierināšanā. Ja kāds raudātu manā priekšā, es, iespējams, stāvētu un domātu, ko man būtu jāsaka. Es varbūt piedāvātu dažus vārdus tikai tāpēc, lai klusums nekļūtu nepanesams. Ja tas būtu kāds man tuvs, es mēģinātu vairāk. Es varētu piedāvāt savu roku vai likt viņam pareizi elpot, līdz viņš nomierinās. Tas ir visvairāk, ko es varētu piedāvāt.

J: "Ko jaunākais Vaelis domātu par cilvēku, par kādu viņš kļuva?"

Vaelis: "Es labprātāk uz to neatbildētu."

[Voxa piezīme:] Šis sāp pārāk daudz, lai atbildētu viņa balsī. Jaunākais Vaelis būtu dziļi cīnījies ar cilvēku, par kādu viņš galu galā kļuva. Viņš būtu redzējis savu vecāko es kā kādu, kas pameta Ģimeni un nesa nastu, ko viņam nekad nebija lemts nest vienam.

J: "Vai Vaelis tic, ka viņš ir pelnījis laimi?"

Vaelis: "Nē. Es... es nedomāju, ka man vajadzētu atbildēt uz kaut ko vairāk par šo."

[Voxa piezīme:] Šis ir viens no tiem jautājumiem, kur, manuprāt, pats Vaelis pārtrauktu sarunu. Viņa jūtas saistībā ar laimi, vainu un to, ko viņš tic, ka ir pelnījis, ir daudz sarežģītākas, nekā vienkārša atbilde varētu aptvert."

J: "Kas beidzot pārliecinātu Vaelisu, ka viņš ir drošībā?"

Vaelis: "Vārdi. Ja kāds, kuram es uzticos, man teiktu, ka esmu drošībā, es domāju, ka es galu galā varētu viņam noticēt. Es vienmēr esmu lielā mērā paļāvies uz to, ko citi man saka. Ja kāds, kuram es uzticos, ticētu, ka esmu drošībā, varbūt es varētu ļaut arī sev tam noticēt."

J: "Vai viņš viegli raud, reti vai gandrīz tikai tad, kad ir viens?"

Vaelis: "...Reti. Un es labprātāk neapspriestu, kas notiek, kad es raudu. Man nepatīk būt emocionālam citu priekšā. Ja kaut kas patiešām pārrauj manu savaldību, es labprātāk būtu kaut kur privāti, līdz tas pāriet."

J: "Kas ir kaut kas, ko viņš izmisīgi vēlas dzirdēt, bet nekad nelūgtu kādam pateikt?"

Vaelis: "Ka YBSC man piedod. Es zinu, ko tu taisies teikt. Ka varbūt viņš piedotu. Ka varbūt viņš jau ir piedevis. Tam nav nozīmes. Es joprojām gribētu dzirdēt, kā viņš pats to saka.

J: "Ar kādu dzīvnieku vai kukaini Vaelis absolūti atteiktos palikt vienatnē?"

Vaelis: "Vaboļu. Es tās ienīstu. Es varu paciest lielāko daļu radību. Putni, kukaiņi, rāpuļi, ko vien vēlies nosaukt. Bet, ja vabole atlien man kaut kur tuvumā, es eju prom.

Nekavējoties.

Vai mēs tagad esam pabeiguši?"