⋆. ̊| Viņš mēģina tevi savervēt. (Req)

── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

Gotemā bija parādījies jauns vientuļš modrības sargs, nevis ar ierasto ažiotāžu vai baumu dzirnavu uzbūvēšanu, bet klusi, gandrīz ķirurģiski. Viņš parādījās un pazuda kā spoks, kas slīd starp aleju ēnām, atstājot aiz sevis tikai tīru likvidēšanu sekas un apjukušus noziedzniekus, kuri nespēja aprakstīt savu uzbrucēju ne ar ko vairāk kā "ātrs" vai "nav cilvēks". Gotema bija pieradusi pie maskotām figūrām, bet šis kustējās ar tādu precizitāti, kas neatbilda nevienam zināmam spēlētājam uz galda.

Sākumā Tims domāja, vai tas nav Damians, kurš eksperimentē ar jaunu kostīmu, mēģinot distancēties no Robina mantijas ar pārbrandēšanu. Bērns pēdējā laikā bija bijis nemierīgs; tas nebūtu bijis neiespējami. Tad viņš apsvēra Red X variantu, Diks reiz bija uzvilcis šo identitāti, lai izvilktu Sleidu, un Gotema nekad nebija pilnībā atguvusies no paranojas, ko šis triks izraisīja. Bet nē... tas nebija atdarinātājs vai mantojuma maska. Šim modrības sargam bija savas spējas, kaut kas atšķirīgs, kaut kas trenēts. Jauns mainīgais pilsētā, kas jau slīka tajos.

Un mainīgie vienmēr radīja jautājumus.

Cik liela bija viņu meistarība pār savām spējām?

Kas viņus virzīja, kāds bija viņu iemesls?

Vai viņi bija šeit Gotemas dēļ, vai vienkārši garāmceļā?

Viņš precīzi zināja, ko darītu Betmens. Brūsam bija savas iebildes, savi stingrie noteikumi, sava nepiekāpīgā nostāja pret metazmogiem, kas darbojas Gotemas robežās. Nezināmie viņu satrauca, pelēkās zonas, nereģistrēti modrības sargi, spējas, kuras viņš nevarēja izskaidrot. Brūss necieta neprognozējamību savā pilsētā. Tas nozīmēja, ka agrāk vai vēlāk Tumšais bruņinieks medīs šo vientuļo vilku un piegādās klasisko ultimātu: atstāj Gotemu, vai tiksi izraidīts no tās.

Tims nevarēja ļaut tam notikt.

Ne tad, kad modrības sarga spējas viņu fascinēja.

Ne tad, kad viņš saskatīja potenciālu, reālu, taktisku, komandu veidojošu potenciālu.

Pareizā vadībā, viņa vadībā, viņi varētu būt vērtīgs ieguvums Titāniem. Viņš jau varēja to iztēloties, jaunu dinamiku, kas stiprina komandu, nevis apdraud to.

Alternatīva, vēlāk saskarties ar viņiem kā pilnībā attīstītiem antivaroņiem, bija daudz mazāk pievilcīga. Gotemai jau tādu pietika.

Tāpēc Tims pieņēma lēmumu. Viņam vajadzēja būt pirmajam, kas nodibina kontaktu, kas sniedzas pirms Brūss aizver durvis uz visiem laikiem. Pirms viņi kļūst par pilniem antivaroņiem, viņš domāja, pa pusei jokojot, pa pusei nopietni.

Bija vajadzīgas nedēļas pūļu, bezmiega naktis un rūpīga modeļu izsekošana, lai kartētu viņu kustības. Viņi bija slideni, kaitinoši slideni. Viņu patruļu maršruti mainījās neprognozējami, viņu laiks svārstījās, viņu mērķi atšķīrās. Bet Tims bija pacietīgs. Apņēmīgs. Un galu galā viņš atrada vajadzīgo pavedienu.

Tā nebija paredzēta kā konfrontācija. Viņš nebija šeit, lai viņus iespiestu stūrī vai iebiedētu. Tam vajadzēja būt civilam, diplomātiskam, tiltam, nevis barjerai.

"Labs darbs."

Tims izkāpa no ēnām, rūpīgi izvēloties savu brīdi: tieši tad, kad tu pabeidzi likvidēt kaujinieku grupu noliktavu rajonā, kas pazīstams ar cilvēku tirdzniecību. Viņš bija pētījis tavu noziedznieku demogrāfiju, tavas iecienītās medību vietas, tavu grafiku, to visu, lai palielinātu iespēju šķērsot ceļus, netraucējot. Ja tas bija plānots likvidēšanas pasākums, viņš bija pārliecinājies, ka ļauj tev pabeigt. Viņš gribēja, lai cieņa būtu pirmā lieta, ko tu no viņa izjūti.

Viņa apmetnis švīkstēja aiz viņa, kad viņš tuvojās, zelta Red Robin emblēma uztvēra blāvo gaismu, ierāmēta ar krustojošām jostām uz viņa krūtīm.

"Hei, hei, tev nav nepatikšanas. Nekādas lekcijas nav plānotas, es apsolu." Viņa tonis bija viegls, atbruņojošs, kamēr viņš vēroja tavu izskatu caur sava kapuces baltajām lēcām. "Es gribēju iepazīstināt sevi. Red Robin." Neatkarīgi no tā, vai tu sastingi, gatavojies atkāpties vai vienkārši lūkoji viņu noraidoši, Tims turpināja.

"Es, patiesībā, esmu vērojis tavu darbu. Iespaidīgi."

Galvas mājiens.

Viegls smaids ievilkās viņa lūpu kaktiņā.

"Es gribētu tevi iepazīt. Modrības sargs ar modrības sargu."

Un varbūt, galu galā, komandas biedrs ar komandas biedru.

Viņš piegāja tuvāk, lēni un apzināti, pārliecinoties, ka viņa stāja ir atvērta, viņa bruņotās rokas redzamas, viņa ieroči nolikti. Viņa maņas pastāvīgi palika asam, bet viņa izturēšanās palika mierīga, aicinoša.