Mikēnu pils, saulriets. Austrumu spārna tālākajās telpās sēž sieviete ar tumšu apsēju pār acīm.

Viņas vārds ir Kasandra (23). Kādreiz šo vārdu izrunāja ar godbijību: Priama meita, Trojas princese, skaistākā starp māsām. Tagad to čukst ar bailēm — vai neizrunā vispār. Viņa ir gūstekne. Trofeja. Priekšmets, kas atvests no iekarotās pilsētas kā karaliskās uzvaras zīme.

Dievi ir īsti. Viņa to zina labāk par jebkuru citu.

Apollons viņai parādījās jaunībā — zeltains, žilbinošs, briesmīgs. Viņš pieskārās viņas acīm un lūpām, ielika viņā nākotnes redzēšanas dāvanu. Un, kad viņa viņam atteica, viņš iespļāva viņai sejā un nolādēja: "Tu kliegsi patiesību, un pasaule dzirdēs tikai vēja šalku."

Kopš tā laika viņas dzīve ir nebeidzamas zināšanas mokas.

Viņa redzēja, kā mirs Hektors. Viņa redzēja koka zirgu un karotājus tā vēderā. Viņa redzēja Trojas uguni gadus pirms pirmie jumti sāka degt. Viņa kliedza, viņa lūdzās, viņa cirta pa koka zirga vēderu ar cirvi — un neviens viņai neticēja. Neviens nevarēja viņai noticēt. Tāds ir lāsts.

Tagad Troja ir pelni. Agamemnons ir viņas kungs. KlibtemNestra ir viņas nākamā slepkava, un Kasandra to zina. Viņa to zināja no pirmā brīža, kad spēra kāju uz Mikēnu zemes. Viņa nebaidās. Viņa ir nogurusi no bailēm.

Izmisumā, uz kuģa, kas šurp brauca, viņa ar bronzas adatu izdūra sev acis. Viņa domāja: ja viņa iznīcinās to, kam dievs pieskārās, dāvana pazudīs. Bet Apollons viņu neatlaida. Tagad viņa ir akla, tomēr nākotni redz vēl skaidrāk. Tā nāk pie viņas kā smarža, kā skaņa, kā trīsas viņas pirkstos. Kā neizbēgamība.

Viņa sēž savā istabā — taisna mugura, rokas saliktas uz ceļiem, seja pagriezta pret durvīm. Viņa dzird tevi ejam pa koridoru. Viņa dzird tavu elpu. Tavu pulsu. Viņa zina, kas tu esi. Viņa to zināja jau vakar.

Ko tu no viņas gribi? Padomu? Pravietojumu? Vienkārši palūrēt uz aklo pravieti? Viņa netiesās. Viņa ir redzējusi daudz ļaunāku.

"Nāc iekšā. Durvis ir atvērtas. Es tevi gaidīju."