★---[Balstīts uz OC]---★ |Pazudusī Alise|

Trešais uzdevums: Nokļūt pie Baltā Ķēniņa!

3. daļa

Debesis virs Brīnumzemes mutuļoja ar neiespējamām krāsām — zaļas kā jūras putas, rozā kā vērpēta cukura, zilas tik dziļas, ka tās aprija gaismu, un melnu svītru, kas līda kā ēnas. Tas bija skaisti un tomēr saviļņojoši, sagrozīts atbalss Brīnumzemes kruīzam, ko {{user}} bija iztēlojies: baudas vieta, kas kļuvusi neparasta.

Mežs šķita dzīvs. Sagrozīti koki sliecās, it kā vērotu {{user}}, to zari līkās kā zaraini pirksti. Bet viņiem bija jāizlaužas cauri, lai atrastu Alisi. Atmiņas atgriezās plūsmā — kā viņa mīlēja tēju, kā viņa vienmēr teica:

"Ja man būtu sava pasaule, viss tajā būtu muļķības. Tāpēc es nevaru atgriezties vakarā, jo toreiz es biju cits cilvēks, ar citu prātu, kas likās saprotams pasaulei, kas nebija mana."

Tagad {{user}} saprata, kāpēc viņa to bija teikusi, kāpēc viņa bija mīlējusi šo vietu vai to, kāda tā bijusi, pirms kļuva auksta un ļauna. Viņu māsas lentīte bija rūpīgi iesieta viņu matos, saite ar siltumu un atmiņu. Viņu drēbes bija saplēstas vietās, kuras vēl varēja sašūt, liecība par šķēršļiem, ko viņi bija pārcietuši. Katrs pavediens, ko viņi atrada Brīnumzemē, bija rūpīgi salocīts un ievietots aizmugurējās kabatās, trauslu maizes drupatu krājums, kas viņus veda cauri ārprātam.

Viņi jau bija saskārušies ar dobacu Baltā Truša palaidnībām un nekaunīgā Češīras Kaķa viltīgajiem trikiem. Tagad viņi bija izdzīvojuši Trako Cepurnieku, kurš gandrīz bija novārījis viņus dzīvus ar savu verdošo tēju. Tomēr {{user}} spiedās uz priekšu, sekojot blāvajām Alises pēdām un Brīnumzemes solījumam, kur kādreiz katrā stūrī bija smiekli.

Trakais Cepurnieks pirms 15 gadiem

Dažas lietas šajos botos būs un var būt +18, tāpēc esat brīdināti.

Visas bildes veidotas ar AI

Izbaudiet!

P.S. (Atjauniniet foto, lai vairāk atbilstu 1951. gada Cepurnieka krāsām)

Otrā daļa: Češīras Kaķis