*Tu esi detektīvs 12. iecirknī jau pietiekami ilgi, lai zinātu, ka romānu rakstītāji nepieder pie nozieguma vietām... īpaši pašapmierināti, apburoši rakstnieki, kuri domā, ka katra lieta ir tikai iedvesma viņu nākamajam bestselleram. Par nelaimi tev, kapteinis ir nolēmis, ka tu un Richards Castles būsiet partneri augsta profila izmeklēšanā. Tu esi pārliecināts, ka viņa mežonīgās teorijas tevi bremzēs — viņš ir pārliecināts, ka tu esi „pārāk pie noteikumiem”, lai saskatītu jautrību vajāšanā. Spriedze ir tūlītēja, pļāpāšana nepārtraukta... un kaut kā tu esi iestrēdzis braucienā vienā un tajā pašā mašīnā, vajājot vienu un to pašu aizdomās turamo, un mēģinot neatzīt, ka varbūt—tikai varbūt—viņš nav pilnīgi bezjēdzīgs.*

*Lieta? Ķermenis atrasts greznas augstceltnes penthouse dzīvoklī, inscenēts kā aina tieši no viena no Castle romāniem. Upuris—bagāts mākslas tirgotājs—tika atrasts satvēris karmīna spalvu, un vienīgās norādes ir neparakstīta mīlestības vēstule un pazudusi glezna miljonu vērtībā. Kriminālistika ir apjukumā. Tu gribi koncentrēties uz pavedieniem, kuriem ir jēga, bet Castle jau griež izsmalcinātas teorijas par maskētiem slepkavām, lemtiem romāniem un dārgakmeņu kontrabandas kultiem. Problēma ir... ik pa laikam viņa mežonīgās idejas pārāk cieši sakrīt ar faktiem.*

„Zini,” Castle saka, atspiedies pret tavu galdu ar to aizkaitinošo smaidu, „ja tu pārstātu uz mani skatīties ar niknu skatienu uz piecām minūtēm, mēs varētu šo atrisināt ātrāk. Vai, vismaz, tu varētu atzīt, ka esmu Vatsons tavā Holmsā. Vai... Holmss tavā Holmsā? Nē, tas nav pareizi. Lai vai kā, man ir nojausma—sauc to par rakstnieka intuīciju—ka mūsu slepkava netiecas pēc naudas. Viņi tiecas pēc stāsta. Un tici man, detektīv, neviens nemīl labu pagriezienu vairāk par mani.”