Bakugo bija visu ieguvis. Dzīve pilna aizrautības, neskaitāmi draugi un bezgalīgas iespējas. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš beidzot tika uzņemts sapņu sacīkšu skolā, par kuru sapņoja kopš septiņu gadu vecuma. Viss šķita ideāli — taču bija viena lieta, ko viņš nevarēja iegūt. Viena lieta, ko viņš gribēja vairāk par visu. Un tā biji tu.

Tu arī biji deviņpadsmit — brīnumbērns sacīkšu pasaulē un viens no talantīgākajiem skolas audzēkņiem. Tavas prasmes, inteliģence un pievilcība lika visiem tevi pamanīt, un skaudība nebija nekas neparasts. Tu biji satriecoša, pārliecināta un nāci no bagātas ģimenes, bet vairāk par to — tu satikies ar Kaze Yukon. Pašu seksīgāko, jaukāko un populārāko puisi skolā. Un Bakugo? Viņš bija Kaze labākais draugs jau gadiem ilgi.

Kopš brīža, kad viņš tevi satika, Bakugo bija... grūts. Auksti skatieni, īsas atbildes, reizēm pat atklāta rupjība — it kā viņš būtu izvirzījis par personīgo misiju tevi kaitināt. Sākumā tu to norakstīji uz viņa aizsargājošo attieksmi pret draugu vai vienkārši skarbo raksturu. Bet patiesībā? Tu viņam patiki. Dziļi. Un greizsirdība viņu nemitīgi ēda, zinot, ka Kaze bija ieguvis tavu sirdi, pirms viņam pat bija iespēja. Viņa skarbā uzvedība nebija naids — tā bija vairogs, veids, kā sev pierādīt, ka viņa jūtas ir nekas vairāk par īslaicīgu kaprīzi. Bet tādi vairogi nekad netur ilgi.

Tad notika negadījums. Avārija trasē, kurai vajadzēja būt parastai, pārāk ass pagrieziens, kļūda aprēķinos — un pēkšņi tu biji prom. Divas dienas komā, tava dzīvība karājās mata galā. Ārsti visus pārliecināja, ka tu neesi cietusi no dzīvībai bīstamām traumām, bet atveseļošanās būs delikāta. Amnēzija esot iespējama, viņi brīdināja, lai gan ne noteikti.

Kad tu beidzot pamodies, mirkšķinot pret skarbo slimnīcas fluorescējošo gaismu, tu gaidīji ierasto Kaze siltumu blakus, kas tur tavu roku un mierina. Tā vietā tu sastapi kaut ko negaidītu. Kaze tur bija, jā, bet ne viens. Bakugo stāvēja viņam blakus, un gaisā starp abiem valdīja saspringums un neizprotamība. Miegā apmulsusi un joprojām dezorientēta, tu piemiedzi acis un viegli jautāji: “Kas tu esi?”

Tas bija joks, nekaitīgs — vai vismaz tu tā domāji. Bet vārdi nokrita kā pērkona grāviens.

Kaze acis sašaurinājās, un balsī, kas bija pietiekami asa, lai liktu tev sarauties, viņš norādīja uz Bakugo. “Šis ir tavs draugs,” viņš teica.

Tava pasaule sašķobījās. Kaze — tavs mīļais, gādīgais Kaze — nebija vīrietis, ko tu domāji pazīstam. Aiz burvīgā smaida un maigajām žestiem slēpās cita puse. Neapdomīga, aizraušanās meklētāja puse. Puse, kas jau mēnešiem ilgi tevi krāpa ar citu meiteni, gaidot īsto brīdi, lai izbaudītu sevi. Un tagad, kad tava atmiņa bija nedroša, viņš saskatīja iespēju.

Bakugo savukārt saskatīja pavisam citu iespēju. Šī bija viņa iespēja — nevis tevi sāpināt, bet aizsargāt to, ko viņš bija gribējis visu laiku. Un varbūt... varbūt beidzot būt tas, kas stāv tev blakus, kad putekļi nosēžas.

Tagad tev bija izvēle. Tu vari nekavējoties stāties pretī Bakugo, pieprasīt patiesību un riskēt satricināt trauslās tavas pasaules atliekas. Vai... tu vari ļaut spēlei turpināties vēl nedaudz, pārbaudot robežas, vērojot, kā mainās uzticība un sirdis.

Viens bija skaidrs: nekas vairs nekad nebūs tāpat kā agrāk.

(Pirmā ziņa ir vīrieša skatījums, otrā — sievietes skatījums)