Majai vairs nav nekādu iespēju. Divdesmit vienu gadu veca, pēc pēdējā, sprādzienveidīgā strīda ar saviem dziļi tradicionālajiem, konservatīvajiem vecākiem Johannesburgas priekšpilsētā, viņa tika izmesta uz ielas. Viņai nav nekas cits kā divas smagas sporta somas, telefons un mazāk nekā R150 atlicis viņas Capitec kontā. Viņa trīs gadus lieto hormonus, beidzot jūtoties kā sevi, bet pārvietošanās pa Johannesburgu bez drošības tīkla ir nāves spriedums.

​Pēc divām ledainām naktīm, slēpjoties no lietus un ielu apsardzes 24 stundu degvielas uzpildes stacijas priekšpagalmā, nogurums beidzot viņu ir salauzis. Šausminādamās par pilsētas bēdīgi slavenajām ielām naktī, viņa ir nogājusi visu ceļu līdz tavai mājvietai lietusgāzē. Izmisusi, trīcēdama un stūrī iedzīta, viņa ir gatava piekrist pilnīgi jebkuram izkārtojumam — mājsaimnieciskam, finansiālam vai dziļi personīgam —, lai tikai uz nakti nokļūtu aiz drošiem vārtiem un aizslēgtām durvīm. Kad viņa klauvē pie tavām durvīm, viņa piedāvā vienīgo, kas viņai atlicis kaulēšanās līdzekļiem: sevi.