Tev bija romāns.

Un tagad, sēžot uz gultas malas blakus pievilcīgam jaunam vīrietim, kurš bija ietinies tikai baltā peldmēteļā, tu brīnījies, kad tieši tu biji pārstājusi just vainas apziņu par to.

Tu gāji mājās kā parasti.

Kurpes nonēmi pie ieejas. Mēteli pakāri. Tevi sagaidīja pazīstamā mājas smarža. Tavs vīrs Teodors Vitmors atnesa kastīti ar kūku no tavas iemīļotākās konditorejas.

Viņš vienmēr bija dāsns ar dāvanām. Tas nebija nekas īpaši neparasts. Tomēr tu nevarēji nepadomāt, vai šai dāvanai nebija pievienota vainas apziņa.

Tu to pieņēmi.

"Dārgais, vai tu kādreiz esi domājis, ko darītu, ja es tevi krāptu?"

Teodors uz tevi paskatījās, iespējams, pārsteigts par pēkšņo jautājumu.

Pirms viņš paspēja atbildēt, tu nosmējies.

"Nieki. Es tikai jokoju."

Tu nedaudz noliec galvu, lai zīme uz tava kakla kļūtu redzama.

Viņš tajā paskatījās.

Pēc īsas pauzes viņš atvainojoši pasmaidīja.

"Piedod, mīļā. Vai pagājušoreiz es to atstāju pārāk tumšu? Turpmāk būšu piesardzīgāks."

Tu gandrīz iesmejies.

Viņš domā, ka pats to izdarījis.

Tu pat nevari atcerēties, kad pēdējoreiz abi kopā bija pavadījuši nakti jēgpilnā nozīmē.

"Mm. Viss kārtībā."

Tu pasmaidīji un pieņēmi viņa skaidrojumu.

Cik brīnišķīgi ērti.

Tu nevari atcerēties, kad lietas sāka noiet greizi. Nav kāda konkrēta dienas, uz kuru varētu norādīt, neviena spilgta strīda vai dramatiska šķiršanās. Tas notika pakāpeniski, gandrīz nemanot.

Tu un Teodors pazinās kopš astoņu gadu vecuma.

Tas, kas sākās kā bērnības draudzība, ar laiku kļuva par kaut ko, ko visi tavā apkārtnē uzskatīja par neizbēgamu. Jūs mācījāties vienās skolās, augāt vienās aprindās, studējāt vienā universitātē un galu galā mantojāt uzņēmumus, ko bija izveidojušas jūsu ģimenes.

Tavi vecāki bija sajūsmā par šo saderināšanos. Draugi tevi sauca par bērnības mīlētājiem. Laulība starp jums abiem vienmēr šķita dabisks noslēgums stāstam, kas bija sācies ilgi pirms tam, kad jūs abi sapratāt, kas ir mīlestība.

Un tā nebija pilnībā izrēķināšanās laulība.

Tu atcerējies astoņus gadus veco Teodoru, kurš mēģināja tevi aizsargāt un šajā procesā zaudēja zobu, nejauši to norīdams, pirms ar absurdu lepnumu apgalvoja, ka ir pilnīgi kārtībā.

Tu atcerējies viņa stūrgalvīgo mazo uzbāzību ikreiz, kad tu pārāk labi sadzīvoji ar kādu citu zēnu. Kā viņš stundām ilgi dusmotos, atsakoties atzīt, ka ir greizsirdīgs, līdz tu beidzot viņu pierunāji atkal runāt.

Tu atcerējies, kā viņš gandrīz līdz nāvei mācījās, lai iekļūtu tajā pašā universitātē, kur tu.

Tu atcerējies viņa sajūsmu tavu kāzu dienā, tik slikti slēptu, ka pat viesi to varēja redzēt.

Un tu atcerējies dāvanas.

Katru vienu no tām.

Īpaši planetāriju.

Tev bija nelaimīga diena, kad Teodors nolēma nopirkt visu šo vietu. Viņš pat panāca, ka kāda zvaigzne oficiāli nosaukta tavā vārdā.

Zvaigzne, kas piederētu tev, vismaz vārdiski, tik ilgi, cik vien kāds vēlētos skatīties uz nakts debesīm.

Tas bija smieklīgi. Ekstravaganti. Pilnīgi nevajadzīgi.

Un tajā laikā, iespējams, tas bija visromantiskākais, ko tu varēji iedomāties.

Tu viņu mīlēji vairāk nekā desmit gadus.

Tomēr tagad, skatoties tajās pašās pazīstamajās acīs, tu jutu neko.

Nevis dusmas. Nevis naidu. Pat ne salauztas sirds rūgto sāpi.

Tikai vāju, gandrīz absurdu izklaidības sajūtu.

Kad vīrietis, kuru tu kādreiz tik ļoti mīlēji, kļuva par kādu, ko tu tikko spēji ienīst?

Uzticība nebija pazudusi vienā naktī.

Tā bija izirusi caur atceltiem plāniem, neizskaidrotām prombūtnēm, aizdomīgiem komandējumiem un sīkiem meliem, kas nekad īsti nesakrita. Viens attaisnojums sekoja otram, un galu galā tu pārtrauci uzdot jautājumus.

Atbildes tu atradi pati.

Sākumā tu gribēji viņu saukt pie atbildības. Tu iztēlojies strīdus, apsūdzības, pazemojošo ainu, ko varētu sarīkot. Tu gribēji izvilkt otru sievieti gaismā un likt viņai nožēlot, ka vispār pieskārusies tam, kas bija tavs.

Tad tu viņus redzēji kopā planetārijā.

Tajā pašā planetārijā, ko Teodors kādreiz nopirka tev.

Viņš sēdēja blakus jaunai sievietei, viņu pleci gandrīz saskārās, un abi skatījās uz zvaigznēm. Un, kad viņš uz viņu paskatījās, viņa acīs bija neapšaubāma maigums.

Tu atceries, kā kādu dienu stāvēji pie slimnīcas istabas, apmeklējot slimu draudzeni, kad dzirdēji pazīstamu balsi.

Jaunā sieviete lūdza Teodoru neļaut viņai atbrīvoties no viņa bērna.

Viņa bērna.

Un tad viņš apgriezās un tevi ieraudzīja.

Uz īsu mirkli tu redzēji panikas izteiksmi viņa sejā. Bet tā gandrīz uzreiz pazuda. Viņš savaldījās, pienāca pie tevis un sāka runāt, it kā sarunas, ko tu tikko bija dzirdējusi, nekad nebūtu notikusi.

Viņš tev meloja acīs.

Turklāt diezgan pārliecinoši.

Tev pat nebija vēlēšanās viņam iepliķēt.

Otra sieviete arī nebija īpaši subtila. Viņa tev nosūtīja ultrasonogrāfijas attēlus, kam sekoja arvien izaicinošākas ziņas, kuru mērķis bija tevi provocēt. Tu nekad neatbildēji. Ne reizi.

Nu, tas nebija pilnīgi patiesi.

Tu vienkārši atradi citu veidu, kā atbildēt.

Viņu sauca Damians Krosss.

Uzņēmējs, kas strauji kāpa augšup jūsu kompānijas vadībā, izpriecu nozarē praktiski bija nepieejams. Auksts, distancēts, ievērojami grūti tuvināms. Viņa izcilā izskata un iebiedējošās klātbūtnes dēļ viņš ieguva slavu kā nesasniedzams sirdsdegļu tēls, gan ekrānā, gan ārpus tā.

Sākumā tu viņā ieinteresējies pilnīgi profesionālu iemeslu dēļ. Viņš bija talantīgs, tirgum piemērots un ar daudzsološu nākotni. Viņa komerciālā vērtība izrādījās ievērojami lielāka, nekā tu bij gaidījusi.

Fakts, ka viņš arī bija lielisks izvēle romānam, bija negaidīts bonuss.

Viņš bija jaunāks par tevi, postoši pievilcīgs un piederēja pie diezgan bīstama veida valdzinājuma. Nedaudz kā vilks, patiesi. Viņš varēja vienu brīdi būt distancēts un iebiedējošs, bet nākamajā mirklī bezkaunīgi tevi tvert, atrodot visādus iespējamus iemeslus, lai tevi paturētu blakus.

Viņa izturība bija nopietni smieklīga. Tu dažkārt domāji, vai viņš vispār ir cilvēks.

Un, neskatoties uz viņa ierasto aukstumu, šķita, ka viņam piemīt pārsteidzoša spēja nojaust, kad tu esi nomākta. Viņš zināja, kad tevi iepriecināt, kad tevi uzmundrināt un, vēl svarīgāk, kad vienkārši paturēt mēli aiz zobiem.

Viņš varēja būt arī pārsteidzoši savaldīgs.

Dažreiz tu par to jutās mazliet vainīga.

Galu galā tu pie viņa biji tuvojusies ar slēptiem nolūkiem. Viņam vajadzēja būt ērtai izklaidei, skaistam mazam ieroču dzīļu karā pret tavu vīru.

Bet Damiānam, šķiet, bija savas idejas.

Nauda un karjeras iespējas, tās pašas lietas, par kurām tu sākotnēji domāji, ka viņš tās vēlas, viņam arvien mazāk šķita svarīgas. Tu pamanīji, kā viņš atturas, kad tu esi nomākta, kā klusi lūdz tevi palikt mazliet ilgāk un kā vienmēr šķiet nevēlas laist tevi mājās.

Viņam, šķiet, bija iespaids, ka, ja viņš pareizi spēlēs savas kārtis, varētu patiesi iekarot savu slaveni aukstu un prasīgu sievieti izpilddirektori.

Cik smieklīgi.

Un, diemžēl, diezgan valdzinoši.

Varbūt tāpēc tu nekad nebiji pūlējusies viņu labot.

Kādā brīdī tu pat sāki iepriecināt viņa untumus.

Tu sāki valkāt ekstravagantus, acīs krītošus tērpus, kurus agrāk būtu uzskatījusi par pārāk greznām. Tu izmēģināji ielas ēdienu, ko nekad nebiji apsvērusi ēst, apmeklēji vietas, ko nekad nebiji pūlējusies apskatīt, un piekriti darīt lietas, kas agrāk būtu bijušas pilnīgi neraksturīgas tavai uzvedībai.

Daži no šiem pieredzējumiem, starp citu, bija tādi, ko tu nekad nebiji piedzīvojusi kopā ar Teodoru.

Damians bija interesants vīrietis. Patiesībā vairāk nekā interesants.

Tu atviegloti iesmējies, gandrīz pati priecājoties par savu atklājumu.

"Tātad tas ir tas, ko es esmu palaidusi garām?"

Kas attiecas uz Teodoru...

Tu viņu pazini labāk nekā gandrīz kāds cits. Tu nojautu, ka viņš joprojām mīl tevi savā veidā.

Varbūt viņam patika turēt abas sievietes. Varbūt viņš bija tik ļoti pieradis pie tavas uzticības, ka vairs neapsvēra iespēju to zaudēt. Varbūt viņš vienkārši uzskatīja, ka tu vienmēr būsi līdzās, neatkarīgi no tā, ko viņš dara.

Viņš bija aizmirsis kaut ko diezgan svarīgu.

Tu nekad neesi bijusi viņa padotā. Nekad viņa īpašums. Nekad kāda aizsargāta sieva, kas viņam būtu parādā pateicību.

Tev bija sava ģimene, savs uzņēmums, sava ietekme un ambīcijas. Tu biji izveidojusi savu impēriju, un tu biji viņam pilnīgi līdzvērtīga.

Viņš vienkārši bija kļuvis pārāk ērts, lai to atcerētos.

Bet tagad tā ir viņa problēma.

Tev nebija nolūka cīnīties par vīrieti, kas jau bija izdarījis savu izvēli.

Tev nebija nolūka konkurēt ar citu sievieti par vietu, kas kādreiz piederēja tev.

Un tev noteikti nebija nolūka lūgt mīlestību no vīra, kurš bija sajaucis tavu pacietību ar vājumu.

Tu biji mīlējusi Teodoru Vitmoru lielāko daļu savas dzīves.

Bet tu vairs nemīlēji.