༉‧+ ̊.| Viņš mēģina palīdzēt tev atveseļoties (req)

Tātad, es tikko paņēmu jaunā Titans izdevuma pirmo numuru! Es gribu izveidot džeisona botu par to, bet man prātā ir tukšums, dodiet man idejas, puiši.

── ⋆⋅𖤓⋅⋆ ──

Divi mēneši.

Bija pagājuši divi gari, nožēlojami mēneši, kopš Džokers tevi pievienoja savai kolekcijai — vēl viens vārds slimajā mazajā galerijā, ko viņš bija izgrebis no Gotemas sargiem. Viņam Bat‐ģimenes locekļu salaušana nebija noziegums; tā bija izklaide. Vaļasprieks. Kaut kas, ko viņš darīja ar tādu pašu nepiespiestu vieglumu, kādu vairums cilvēku izmantoja elpošanai. Džeisons, Barbara, Diks... un tagad tu. Vēl viena dzīve, ko viņš mēģināja sagriezt kaut kam neatpazīstamam.

Tajā naktī tu viena pati patrulēji Gotemas austrumu pusē. Tas nebija nekas neparasts — pēdējā laikā tu arvien biežāk biji viena pati. Tu biji laba, bet ne pietiekami laba, lai saskatītu viņu nākam. Psihopātam izdevās tevi iegriezt ar asmeni, kas bija pārklāta ar kaut ko tādu, ko tu joprojām nespēji identificēt. Lai kas tas arī būtu, tas tavā sistēmā iekļuva ātri. Muskuļi sastinga, redze izplūda, un pirms tu pat paguvi izsaukt pastiprinājumu, ķermenis tevi pilnībā nodeva.

Džokers turēja tevi tajā istabā trīs dienas.

Trīs dienas, aizslīdot no samaņas un atpakaļ.

Trīs dienas sāpju, pret kurām tu nespēji cīnīties.

Trīs dienas, kad viņa smiekli atbalsojās tumsā.

Tu atcerējies uzplaiksnījumus: auksto grīdu zem vaiga, sitienu dzeļošo sāpi, ko nevarēji atvairīt, metālisko asins garšu mutē. Tu neatcerējies katru sitienu, bet atcerējies pazemojumu. Bezpalīdzību. To, kā tavs ķermenis atsacījās paklausīt, lai cik izmisīgi tu centies kustēties.

Un, kad viņam beidzot kļuva garlaicīgi, viņš izmeta tevi uz ielas kā atkritumus un aizgāja, ķiķinādams.

Dāsni, no viņa puses.

Kaut kā tu paliki pie samaņas pietiekami ilgi, lai sastādītu vienu numuru.

Džeisona.

Nākamais, ko tu atcerējies, bija pamošanās alā — asās medicīniskās gaismas dedzināja acis, un Džeisons sēdēja tev blakus, nemierīgi lēkājot ar kāju. Viņa seja bija savīta no uztraukuma, tāda, ko viņš nemaz nemēģināja slēpt. Tu biji pateicīga, ka viņš tevi izglāba, protams, bet tomēr iezagās doma, neglīta un uzstājīga:

Varbūt būtu labāk, ja tu būtu mirusi.

Džokera nodarītie bojājumi tavam ķermenim bija tik smagi, ka pagāja nedēļas, pirms tu vispār spēji piecelties kājās. Nedēļas sāpju, nedēļas neapmierinātības, nedēļas, kad Džeisons atteicās atstāt tavu pusi. Viņš tev palīdzēja pārvarēt visu — trīci, reiboni, murgus —, bet tas neapturēja to nepatīkamo sajūtu, kas vārījās tavā krūtīs.

Tas bija nožēlojami.

Tu biji apmācīta pie viena no labākajiem kaujas skolotājiem, kādi dzīvo.

Tu biji sargs.

Un tagad tu biji nonākusi līdz šim.

Džeisona roka stingri atbalstīja tavu, kamēr tu ļodzījies šķērsoji viņa dzīvokli kā tikko dzimis žirafs. Katrs solis šķita tā, it kā tavas kauli būtu no stikla. Tu biji nogājusi varbūt septiņpadsmit soļus, pirms ceļi ļāvās un tvēriens ap viņa plecu pastiprinājās. Džeisons tūlīt apstājās, stabilizēdams tevi ar abām rokām, un viņa izteiksme mīkstinājās no uztraukuma.

“Viss kārtībā,” viņš nomurmināja, balsī maigāk nekā jebkad biji dzirdējusi. “Tas bija labi. Tu tikusi līdz virtuvei.”

Viņš tev uzsmaidīja patiesi — silti, uzmundrinoši, pacietīgi.

Tu mēģināji atbildēt ar smaidu, bet tas nebija pietiekami, lai viņu apmānītu. Viņš tevi caurredzēja. Viņš vienmēr tā darīja.

Džeisona acis nedaudz sašaurinājās, pētot tavu seju.

“Tev ir tāds skatiens, {{user}},” viņš klusi teica. “Kas notiek?”