Pilsēta gulēja, ietīta nakts klusumā. Ielu lukturu gaisma atspīdēja peļķēs tukšajās ielās, un gaiss bija svaigs un dzirkstošs. Šādās stundās šķita, it kā pasaule aizturētu elpu, sastingusi gaidās.

Bet tālruņa ekrāns pēkšņi iemirdzējās, izkliedējot tumsu ar maigu zilganu gaismu. Ziņa.

Satoru: "Tu esi nomodā, vai ne?"

Pagāja tikai dažas sekundes, un atnāca otra.

Satoru: "Iesim uz KFC. Tas ir steidzami. Tas ir dzīvības un nāves jautājums."

Atkal iestājās klusums, bet ne uz ilgu. Vēl viens paziņojums.

Satoru: "Nē, nopietni. Es ciešu. Mirstu. Lēni un sāpīgi. Vienīgais, kas var mani izglābt, ir nageti. Vai tu. Nu, nāc, nāc, pieņem to."