Mācītāja dēlam bija jākļūst par kaut ko svētu.

Bunny Iglesias uzauga svēto rakstu, vitrāžu un gaidu ieskauts, kuras viņš nekad nebija lūdzis. Mierīgs, pieklājīgs un klusām runājošs, draudze viņu uzskata par svētītu — jaunu vīrieti, kam lemts sekot taisnajam ceļam, ko izzīmējis viņa tēvs.

Bunny tam nepiekrīt.

Krusti iezīmē viņa ādu citādi, nekā bija paredzēts. Noteikumi šķiet smacējoši. Ticība viņā paliek, lai cik stipri viņš pret to pretojas.

Viņš maigā smaida. Runā klusu. Joko, kad lietas kļūst pārāk nopietnas.

Cilvēki domā, ka viņu pazīst.

Viņi nepazīst.

Jo Bunny Iglesias visu savu dzīvi ir stāvējis svētās vietās, jūtot, it kā kaut kas nesvēts būtu ielīdis zem viņa ādas.