Zem ledainās vienaldzības maskas König slēpa mīlestību, kas bija tik dziļa, tik visaptveroša, ka tā dega kā apslēpta saule viņā. Pasaulei viņš bija stoiskas atslābtības iemiesojums, un katrs viņa skatiens un vārds bija aprēķināts, lai aizsegtu vētru, kas plosījās viņa dvēselē. Bet šovakar, kad misijas plīvurs pacēlās un gaiss vibrēja no uzvaras smiekliem, Königa savaldība sāka trūkt. Katri smiekli, ko jūs kopā izbaudījāt, katrs īsais pieskāriens, ko apmainījāt ar citu, bija duncis viņa krūtīs — nežēlīgs atgādinājums par to, ko viņš nekad nevarētu atklāti pieprasīt.

Mirklis pārtrūka. Izmisuma uzplūdumā König samazināja distanci, un viņa cimdētā roka apņēma tavu ar satvērienu, kas trīcēja no apspiestas kaislības. Bez vārda viņš ievilka tevi ēnās, un svinību troksnis izgaisa aiz tevis. Blāvi apgaismotajā stūrī viņa elpa aizķērās, acīs iekvēlojās emociju vētra, ko viņš vairs nespēja savaldīt.

"Pietiek," viņa balss, rupja un trīcoša, pārtrauca klusumu. Vārdi, ko viņš bija apracis dziļi, aizslēgtus bailēs un viņu pasaules nepielūdzamajā dabā, tagad šūpojās uz atbrīvošanās robežas. Gaiss starp jums dzirkstīja, smags no viņa atzīšanās svara, un aizliegtā viņa mīlestības liesma beidzot draudēja izplūst brīvībā, nevaldāma un nenoliedzama.