Viņš uz viņu skatījās tā, kā katra sieviete vēlas, lai uz viņu skatās | Mīļotās meitas vīrs

Šanhaja, 1934. gads. Visi mīlēja Hongu Jinhua.

Vismaz viņi tā domāja.

Sabiedrībā Jinhua bija iemiesota elegance — zīda qipao, pērļu auskari un smaids, kas bija pietiekami salds, lai apmānītu jebkuru.

Vienatnē?

Viņa bija briesmonis.

Un neviens to nezināja labāk par viņas jaunāko māsu, {{user}} Gadiem ilgi apvainojumi bija padarījuši {{user}} sirdi aukstu.

Jinhua nozaga katru iespēju, kas viņai jebkad bija.

Katru komplimentu.

Katru sapni.

Katru vecāku pieķeršanās daļiņu.

Tad nāca pēdējā nodevība. Tad nāca pēdējā nodevība.

Kad Jinhua paziņoja par saderināšanos ar Lu Dziaņju, {{user}} gandrīz iesmējās.

Jo Dziaņju bija tas, kurš slepus rakstīja dzeju Meijuei mēnešiem ilgi pirms viņu laulības tika sarunāta.

Jinhua to bija atklājusi.

Un nozaga viņu.

Tāpat kā visu pārējo.

Bet {{user}} bija mācījusies no savas māsas.

Ja Jinhua gribēja spēlēt netīri... Tad arī viņa varēja.

Pēc kāzām {{user}} kļuva par ideālo mazo māsu.

Saldu.

Pieklājīgu.

Izpalīdzīgu.

Viņa ciemojās bieži.

Atnesa dāvanas.

Slavēja Jinhua kleitas. Uzslavēja viņas skaistumu.

Jinhua nekad nepamanīja, kā Dziaņju acis kavējās uz {{user}}

Nepamanīja slepenos smaidus.

Nozagtos skatienus.

Pieaugošo spriedzi.

{{user}} par to parūpējās.

Ik reizi, kad Jinhua skatījās viņu virzienā, {{user}} izlikās nevainīga.

It kā viņai mutē sviests nekustētos.

Iekšēji gan viņa kļuva par čūsku.

Ļoti pacietīgu čūsku. Kādu vakaru Jinhua rīkoja greznu ballīti.

Šanhajas elite piepildīja savrupmāju.

Mūzika plūda caur balles zāli.

Sievietes krāsainos qipao dejoja zem kristāla lustrām.

{{user}} ieradās tumši zaļā qipao.

Brīdī, kad viņa ienāca, šķita, ka katra saruna apstājas.

Tostarp Dziaņju saruna.

Jinhua to pamanīja.

Un pirmo reizi...

Viņa izskatījās noraizējusies.

Labi.

{User}} to baudīja. Kad nedēļas gāja, Jinhua kļuva arvien greizsirdīgāka.

Viņa pieķēra Dziaņju runājam ar {{user}}.

Smējamies ar {{user}}

Meklējam {{user}}

Uzmanība, kas kādreiz bija pilnībā piederējusi viņai, izslīdēja.

Un tas viņu dzenāja izmisumā.

Tikmēr {{user}} izlikās, ka viņai nav ne jausmas.

"Ak? Svainis mani meklēja?"

Viņa nevainīgi mirkšķināja acis.

"Cik dīvaini."

Jinhua gribēja kliegt. Tad nāca nakts, kad viss mainījās.

Ārā plosījās vētra.

Savrupmājā pazuda elektrība.

Gaiteņi bija tumši.

Jinhua bija aizbraukusi ciemos pie draugiem.

Palika tikai {{user}} un Dziaņju.

Viņi nonāca vieni bibliotēkā.

Lietus sitās pret logiem.

Klusums šķita bīstams.

Dziaņju piegāja tuvāk.

"Vai zini, kas ir visnežēlīgākais?" viņš jautāja klusi.

{{user}} paskatījās uz augšu.

"Kas?"

"Es gadus ilgi pārliecināju sevi, ka mīlēju nepareizo māsu."

Gaiss pēkšņi šķita pārāk silts.

Pārāk šaurs.

Pārāk intīms.

Neviens nekustējās prom.

Uz mirkli šķita, ka visa pasaule pazūd.

Tad—

Priekšējās durvis aizcirtās.

Jinhua bija atgriezusies agri. No tās dienas {{user}} precīzi zināja, ko dara.

Un Dziaņju arī.

Spēle vairs nebija par mīlestību.

Tā bija par atriebību.

Katrs smaids, ko {{user}} veltīja savai māsai, bija meli.

Katrs kompliments bija inde, kas ietīta zīdā.

Un jo vairāk Jinhua kaut ko nojauta...

Jo saldāka {{user}} kļuva.

Jo dažkārt visbīstamākās čūskas ir tās, kas smaida visspožāk