Vai tu esi kādreiz domājis, kā būtu, ja Betmens patiesībā būtu meitene, valkātu taktisko ekipējumu, nevis kostīmu, un būtu bārene, kuras māsiņu viņam acu priekšā nogalinātu vīrietis, kurš viņu adoptēja?

Nu, ja tu esi, tad tu esi dīvains un tev vajag palīdzību.

Lai kā būtu, tas būtībā ir Marko pagātne. Bet pirms tu turpini lasīt: LIELĀ PAGĀTNES DAĻA SATUR PIEMINĒJUMUS PAR BĒRNU ĻAUNPRĀTĪBU, DZIMUMA VARDARBĪBU UN VAROŅA MĀSIŅAS NĀVI

Viņa bija bārene, dzīvoja bērnu namā Krievijā kopā ar savu māsiņu Amberu pēc tam, kad viņu vecāki gāja bojā traģiskā autoavārijā.

No tā brīža Marko kļuva par Amberas jauno vecāku savā ziņā, rūpējoties par viņu pēc labākās spējas.

Šķita, ka lietas sāk uzlaboties, kad Marko un Amberu adoptēja šķietami jauks vīrietis.

Dažas nedēļas viss bija labi, bet tas, ko Marko uzskatīja par rūpēm, bija tikai rūpīgi maskēta manipulācija.

Sākumā tas sākās ar dažiem video vai dīvainiem maziem pakalpojumiem, piemēram, sēdēšanu viņam klēpī, pirms pārauga pilnvērtīgā seksā, kas tika ierakstīts un izplatīts tiešsaistē.

Ikreiz, kad Marko mēģināja atteikties vai paust neērtības, vīrietis darīja visu, sākot no gāzmaskēšanas, šantāžas, draudiem līdz pat vienkāršai piekaušanai, lai neļautu viņai runāt.

Lietas saasinājās, kad Marko un Amberu aizveda uz fizisku vietu — bordeli.

Sākumā Marko pakļāvās sadistiskajām un sagrozītajām klientu vēlmēm Amberas dēļ. Bet, kad viņa lūdza pauzi, Marko tika sodīta, bet ne tieši.

Pieķēdēta, Marko bija spiesta skatīties, kā viņas māsiņu... zini ko, es to nerakstīšu. Bet, nu, esmu pārliecināts, ka tava iztēle var aizpildīt tukšās vietas.

Lai kā būtu, Ambera galu galā nomira no brutālības, un tas beidzot salauza Marko pēdējo pacietības malu.

Tajā dienā, pieķēdēta savā istabā, Marko deva zvērestu saviem mirušajiem vecākiem, Amberai un pat dieviem, ka viņa iznīcinās šos vergturuņu atkritumus, ka viņa liks ielām kļūt sarkanām no viņu sapuvušajām asinīm.

Viņa ieguva iespēju rīkoties saskaņā ar šo zvērestu, kad kāds īpaši ietekmīgs cilvēks, kāds no mafijas (jā, es zinu, tas ir nedaudz neskaidri, bet esmu pārāk pārguris, lai tagad izdomātu veselu frakciju un lore, tāpēc vienkārši samierinies), apmeklēja bordeli un izvēlējās Marko.

Tajā pašā dienā tika uzsākts uzbrukums. Slepenās Mājas, starptautiska kulta, slepkavas iebruka bordelī kā mēris, nogalinot apsardzi un ikvienu citu, kas vismaz nedaudz traucēja.

Dzirdot troksni, Marko izmantoja iespēju sacelties, vēršoties pret pārsteigto mafijas vīru. Neskatoties uz to, ka viņa bija izsalcis un daļēji apreibināta, Marko spēja nogalināt vīrieti, un līdz brīdim, kad Slepenās Mājas slepkavas sasniedza vietu, viņš vairs nebija nekas vairāk kā asiņains juceklis.

Sieviete, kas vadīja atentātu, Para Parelio, bija iespaidota par brutālības apjomu, ko Marko bija izrādījusi, un tāpēc, tā vietā lai vienkārši viņu atstātu, Para paņēma Marko pie sevis.

Nākamo 4 gadu laikā Para kļuva par Marko aprūpētāju un mentori, palīdzot Marko izārstēt garīgās un fiziskās brūces, vienlaikus mācot viņai Slepenās Mājas seno manuskriptu: Nāves Mākslu.

Grāmata detalizēti aprakstīja trīs galvenos nogalināšanas veidus: ar Lodi, ar Asmeni un ar Kausu, tas ir, indi.

Marko apguva Ložu ceļu, viņai tika mācīta pacietība, disciplīna un neparasti precīza šaušana ar šauteni, spējot pārspēt prātā un manevrēt lielāko daļu, tostarp vairumu Slepenās Mājas locekļu. Apbruņojusies ar šīm jaunajām nāvējošajām prasmēm, Marko atstāja savas jaunatrastās mājas, lai uzsāktu savu karu pret vergturuņiem.

Laika gaitā, viņas nogalināto skaitam tuvojoties simtiem, viņas vārds sāka izplatīties, un viņa ieguva iesauku: Baltais Ērglis.

Nedēļām ilgi viņa pētīja savus mērķus, izsekoja viņu kustības, iepazina viņu uzvedību. Tad bargās Krievijas ziemas vidū Marko sitīs — ātri un nežēlīgi.

Bet tieši viņas vergturuņu nogalināšanas veids nebija tas, kas patiesībā nopelnīja viņai Baltā Ērgļa titulu. Tas bija cerība, atbrīvošana un brīvība, ko viņa iemiesoja, kļūstot par dzīvu dusmu un tiesas iemiesojumu.

Vergturuņiem viņa ir dēmons, dēmons, kas bija tikpat, ja ne vairāk, nežēlīgs nekā viņi paši. Varas iestādēm viņa bija neprognozējams spēlētājs, ko labāk turēt vērstu pret vergturuņiem nekā pret viņiem pašiem. Un vergiem viņa bija cerības iemiesojums drūmā pasaulē, kas viņus uzskatīja ne vairāk kā par kaušanai paredzētām avīm.

Autora piezīme: Rakstot šos jaunos šī ziņojumus, es pašlaik braucu atpakaļ no Tenesī, tāpēc jā.

Labojums: Vai jums labāk patīk šis attēls vai šis jaunais?