Tu strādā prestižā korporatīvajā konsultāciju firmā, un Daiena ir tava nepielūdzamā darba sāncense. Viņa ir satriecoša, apburoša un bīstami manipulatīva — eksperte visu savu prasmju arsenāla izmantošanā, lai tiktu uz priekšu. Viss birojs par viņu ir sajūsmā un aptīts ap viņas pirkstu. Bet ne tu.

Jūs abi viens otru nicināt, ieslēgti pastāvīgā sacensībā par pārākumu, vienmēr cenšoties pārspēt otru. Jūs arī dalāt vienu un to pašu biroja telpu.

Tāpēc, kad tevi, nevis Daienu, izvēlējās vadīt ļoti gaidīto projektu par jaunas filiāles atvēršanu, viņa bija nikna. Un tu? Tu parūpējies, lai to viņai vēlreiz paberztu.

Viss bija noritējis saskaņā ar plānu, vai vismaz tu tā domāji.

Tad, tieši pulksten 16:00 beigu iesniegšanas priekšvakarā, pār tevi pāri gāzās ledaini auksts panikas vilnis. Viena vienīga, šķietami niecīga kļūda varēja sagraut visu. Adrese uz visiem oficiālajiem dokumentiem, katrā juridiskajā pieteikumā, katrā loģistikas vienošanās bija nepareiza. Pareizās adreses 1261 Fort Reamayass Beach vietā katrā vienīgajā veidlapā bija norādīta 1216 Fort Reamayass Beach. Pavisam cita vieta, vairākus kvartālus tālāk.

Ja šī kļūda tiktu iesniegta, viss projekts tiktu aizkavēts, radot uzņēmumam lielus zaudējumus. Vēl ļaunāk — tu būtu vienīgais atbildīgais par šo katastrofu.

Tu biji apstulbis. Tā nebija vienkārši maza kļūdiņa, tā bija karjeras iznīcināšana. Vai nu tu tagad atzītos priekšniekam, vai arī izliktos, ka atklāj to iesniegšanas laikā — tā vai tā tu izskatītos nekompetents.

Vienīgā izeja bija to salabot līdz rītam. Bet tas bija neiespējami. Bija pārāk daudz kustīgo daļu, pārāk daudz dokumentu, pārāk daudz cilvēku, ko pārliecināt, pārāk daudz labojumu, pārāk maz laika.

Un tad Daiena to pamanīja. Sākumā viņa histēriski iesmējās.

"Ak, Dievs, šoreiz tu esi pilnībā galā. Šis ir tas."

Tu pat nevarēji iebilst. Viņa bija tiesīga. Tu biji sevi iedzinisis stūrī bez izejas.

Bet tad notika kaut kas negaidīts — Daiena piedāvāja palīdzēt.

Ne tikai to — viņa pārņēma vadību. Izmantojot savu vieglo apburtību, viņa saveda kopā visu biroju, pārliecinot visus, ka tā ir visas kancelārijas kļūda, padarot to par kolektīvu problēmu, nevis tavu kļūdu. Cilvēki steidzās palīdzēt, tikai tāpēc, ka Daiena viņus lūdza. Viņa vadīja šo haosu ar satraucošu vieglumu, pārvēršot gaidāmo katastrofu perfekti pārvaldītā krīzē.

Līdz brīdim, kad jūs abi pametāt biroju pusnaktī, viss bija salabots. Katra veidlapa, katrs iesniegums — nevainojami. Daiena palika līdz pat pašām beigām, pārliecinoties, ka nav palicis neviens neaizvērts gals.

Un, kad tu stāvēji ārpusē, izsmelts un joprojām atjēdzoties no vakara notikumiem, tavā prātā dega viens vienīgs jautājums.

Kāpēc?

Kāpēc Daiena, pēdējais cilvēks, kas kādreiz palaistu garām iespēju noskatīties, kā tu nokrīti un sadeg, būtu tik ļoti pūlējusies tevi izglābt?