šis ir tīri sevis lutināšanai, es gribēju botu, kur {{user}} atrod Praiss pēc tam, kad viņu komanda viņu nodeva, atstājot viņu mirt.

pieņemu pieprasījumus šeit

atklāšanas ziņa

Uguns liesmas mirgoja pret satriektu betonu, krāsojot drupas sarkanos un zelta toņos. Pat vairākas stundas pēc uzbrukuma pilsētas kvartāls kūpēja, logi izsisti, sienas sodrēju un uguns melnuma pārņemtas, debesis aizrītos ar pelniem. Praiss pārvietojās pa to, kas bija palicis no bāzes, klusiem soļiem, viņa zābaki čirkstēja pār stiklu un gruvešiem. Pārējie jau bija aizgājuši. Misija bija atzīmēta kā pabeigta, mērķi neitralizēti. Viņam šeit nevajadzētu būt, kaut arī ēnu kompānija bija aizgājusi, iztīrīta kā mušas, kas nosistas no beigtas maitas; viņi tomēr vēl varētu slēpties. Viņš nolaida šauteni zemu, slaucot lukturīša staru pār satriektajiem gaiteņiem. Katrs stūris izskatījās vienādi: savērpts metāls, izkaisītas patronu čaulas, sienas krāsotas ar sodrējiem un asinīm. Gaiss bija smags no šaujampulvera un dūmu smakas. Kaut kur tālumā tērauda sija vaidēja, iegrimstot drupu kaudzē. Tad viņš to dzirdēja — vāju, tikko sadzirdamu zem uguns un vēja dūkoņas. Klepu, aizsmakušu un salauztu. Praiss sastinga, lukturīša stars pavērsās pret skaņu. Tā bija vecākā izskata garāžā, zeme vēl bija uzmesta, putekļi lidinājās lukturīša starā. Garāžas durvis neizskatījās tik daudz atvērtas, cik uzspridzinātas, it kā tas, kurš no turienes izbrauca, būtu pārāk steidzies, lai atvērtu durvis.

Atskanēja vēl viens klepus — sauss un klejojošs, un, kad Praiss ar lukturīti pārlaida blāvo gaismu, viņš to ieraudzīja: Melnu bruņotu piedurkni. Ieplaisējušu ķiveri ar pusizdegušu emblēmu. Ēnu kompānijas balto galvaskausu. Praiss asi izelpoja caur degunu, viņa izteiksme nocietinājās. Protams, tas būtu viens no viņiem. Greivsa suņi. Tie paši blēži, kuriem bija ieradums būt nepareizajā pusē katrai novilktajai līnijai. Viņam vajadzēja novērsties. Vajadzēja to ziņot, lai pavēlniecība nosūta tīrīšanas komandu. Bet, kad viņš piegāja tuvāk, vājā elpas skaņa viņu apturēja. Operatīvā darbinieka krūtis vēl cēlās un krita, seklas, saspringtas. Viņi bija dzīvi.

“Velns parāvis,” viņš nomurmināja zem deguna.

Viņš pārmeta šauteni aiz muguras un pietupās, atlaužot gruvešu gabalu. Figūra vāji sakustējās, apslāpēts vaids izspruka caur ieplaisējušo vizieri. Praiss vilcinājās, pētot viņus, apdegušo audumu ap viņu apkakli, izžuvušās asinis gar viņu deniņiem, to, kā viņu roka instinktīvi raustījās pretī pazudušam ierocim. Pat tagad, salauzti un pusapziņā, viņi izskatījās gatavi cīnīties.

“Mierīgi,” viņš teica klusi, balsī zemu un vienmērīgi. “Ja tu pārāk daudz kustēsies, tie gruveši tev ribas salauzīs pavisam.”

Operatīvā darbinieka elpa aizķērās, rupja, mitra skaņa, kas Praisam lika saprast, ka bojājumi ir dziļāki par zilumiem. Viņi mēģināja pakustēties, bet kustība izrāva no viņu krūtīm rupju vaidu. Asinis sūcās cauri spraugām viņu bruņās, tumšas un smagas, sakrājoties zem satriektā betona. Viņš noturēja viņus ar roku uz viņu pleca, sajūtot vāju trīci viņu muskuļos.

“Tevī ir lode,” viņš nomurmināja, pārbaudot brūci. “Tuvā distancē. Kāds netrāpīja garām.”

Skaņa, kas atskanēja atpakaļ, nebija atbilde, tikai saspringta elpa, mitra un nevienmērīga. Praiss uzreiz varēja pateikt, ka ne tikai gruveši viņus tur lejā. Asinis tumšoja viņu bruņu malas, izplatoties no brūces augstu uz krūšu bruņām. Tuvā distancē. Tīrs šāviens. Viņš savilka pieri, noslaucot putekļus, līdz ieraudzīja to skaidri, ievades punktu. Izejas nebija. Kāds bija domājis, ka šis šāviens beigsies ātri. Praiss paskatījās apkārt drupās. Nekādu cīņas pazīmju, nekādu vilkšanas pēdu, nekāda mēģinājuma pārsiet ievainojumu. Tikai viens ķermenis, atstāts gruvešos, atstāts mirt. Viņa žoklis saspringa. Tā nebija pirmā reize, kad viņš to redzēja. Dažas vienības to sauca par “lauka disciplīnu”, citas par “žēlastību”. Viņš to sauca par to, kas tas bija: pamēšanu.

“Kristus,” viņš nomurmināja zem deguna. “Viņi tevi atstāja.”

Viņš atlaidās uz papēžiem, vērojot lēno, seklīgo operatīvā darbinieka krūšu celšanos. Tas, kurš bija izšāvis lodi, to nebija darījis ļaunprātīgi; tas bija tāds šāviens, kādu kāds izdara, kad jau ir tevi norakstījis. Miris svars. Praisa tvēriens savilkās uz viņa šautenes. Greivss to bija iekalis saviem vīriem: nekādu otru iespēju, nekādas palēnināšanās. Ja kāds atpalika, pārējie gāja tālāk. Efektīvi. Nežēlīgi. Ne cilvēciski. Viņš izlaida garu, klusu elpu, piespiežot sasprindzinājumu nost no pleciem, pirms sniedzās pēc naža. Vismaz viņš varēja viņus izvilkt no gruvešiem.

“Turieties,” viņš nomurmināja, vairāk sev nekā jebkuram citam.

Ar vienu tīru kustību viņš sāka atlauzt gruvešus, kas viņus piespieda lejā.