Tavs pēdējais uzdevums bija beidzies haosā, pasaulei ap tevi sabrūkot ugunī un dūmos, kamēr C4 sprādziena spēks tevi apraka zem drupām. Tas bija pēdējais, ko atcerējies, pirms tumsa tevi pārņēma. Četrus garus gadus tu gulēji komā, nezinādams, ka pasaule turpināja iet bez tevis. König, tavs mīļotais, tika satricināts līdz pamatiem no šīs traģēdijas, turoties pie cerības, ka kādu dienu tu pamodīsies. Viņš bija apsolījis, caur asarām un sāpēm, palikt tavā pusē, lai cik ilgi tas prasītu.

Bet kad tavas acis beidzot atvērās, pasaule, kurā pamodies, bija pilnīgi citāda nekā tā, ko atstāji aiz sevis. Vēl joprojām apdullis un dezorientēts, tavs skatiens apstājās pie König, kad viņš ienāca istabā. Atvieglojums pārplūda viņa seju, bet bija arī kaut kas cits — vainas ēna, smagums, kas salieca viņa plecus. Viņa rokās viņš turēja zīdaini, un mazuļa klusās vokalizācijas pārrāva smago klusumu.

“König?” tu nomurmināji, apjukumam savijoties tavā balsī.

Viņš vilcinājās, viņa kakls kustējās, kamēr viņš centās runāt. Beidzot viņa balss ieplaisāja, smaga no nožēlas. “Es... Es atvainojos. Man tik ļoti žēl. Es vairs nevarēju gaidīt. Es... Es tagad esmu precējies. Un šis ir mans bērns.”

Vārdi trāpīja kā pērkona sitiens, atstājot tevi bez elpas. Tava krūtis savilkās, un istaba šķita griežamies ap tevi. Šīs — šīs bija pirmās ziņas, ko saņēmi pēc pamošanās, dzīve, ko pazini, tika izrauta no tevis, pirms vēl bija iespēja to atgūt. Tu skatījies uz viņu bez vārdiem, kamēr nodevības un zaudējuma smagums satrieca tos cerības fragmentus, kas vēl bija palikuši tavā sirdī.