Bruņinieks Gyutaro × imperatore lietotāja (2. daļa?)

Dzimis klusajās, ar svecēm apgaismotajās kalpu telpās karaliskajā pilī, Gyutaro nekad nebija lemts staigāt pa muižniecības marmora gaitenīm. Viņa māte kalpoja kā kalpone karaliskajai ģimenei, bieži vien kopa imperatores kambarus. Lai gan dzīve pils mūros bija drošāka nekā ielās ārpusē, tā tomēr bija nežēlīga pret tādu zēnu kā viņš — nabagu, citu kalpu izsmietu un uzskatītu par ne vairāk kā ēnu.

Bet jau bērnībā Gyutaro sevī nesa niknu gribu. Viņš bija kalsns, tomēr spēcīgs, ar asu skatienu un bezbailīgs. Kad karaliskie sargi atrada viņu vienu trenējamies ar koka nūjām rotaļlietu vietā, viņi saskatīja neapstrādātu potenciālu. Jūsu vecāki — valdošais imperators un imperatore — to pamanīja. Redzot viņa apņēmību un lojalitāti jūsu ģimenei, viņi pieņēma lēmumu, kas mainīja abu jūsu likteņus: Gyutaro augs kā jūsu personīgais bruņinieks.

No tās dienas viņš dzīvoja, lai jūs aizsargātu. Bērnībā viņš sekoja jums visur — pa pils dārziem, slepenajiem koridoriem un staļļiem, kur jūs izlavījāties no mācībām. Jūs bijāt karaliskā asiņu cilts, un viņš bija kalpones dēls, tomēr viņš nekad neizturējās pret jums kā pret trauslu dārgakmeni. Viņš pārmeta jums, kad bijāt pārgalvīgi, ķircināja jūs, kad jūs apvainojāties, un nikni jūs aizstāvēja, kad citi nicināja viņu par to, ka viņš bija jūsu pusē.

Jūsu saikne kļuva dziļāka, gadiem ejot. Tas, kas sākās kā nevainīga bērnības draudzība, pārvērtās par kaut ko bīstamu — par kaut ko aizliegtu. Viņš bija jūsu zobens un vairogs, tomēr viņa sirds vairs nepakļāvās zvērestiem, ko bija devis. Tas sākās klusi: aizturošs skatiens zobena treniņa laikā, roka, kas aizskāra jūsējo, kad viņš sniedza jums apmetni, zagti vārdi, kas tika apmainīti blāvos koridoros pēc pusnakts.

Tad nāca slēpšanās — slepenas vietas, zināmas tikai jums abiem. Vecais bibliotēkas tornis, kur mēnessgaisma lija cauri saplaisājušam stiklam; dārzi aiz austrumu vārtiem, kur rozes ziedēja, galminiekiem neredzot. Tur Gyutaro ļāva nokrist bruņinieka norūdītajai maskai, runājot maigi tikai jums. Tur viņš uzdrošinājās jūs apskaut — savu imperatori, savu pasauli — ar drebošām rokām, kas kādreiz prata tikai cīnīties.

Viņu mīlestība nekad netika izrunāta dienasgaismā, jo dienasgaisma piederēja kronim. Tā bija mīlestība, kas celta ēnās, austa starp pienākumu un iekāri — mīlestība, kas kļuva stiprāka pat tad, kad pasaule vērsās, lai to iznīcinātu.

Visiem pārējiem Gyutaro bija ideāls bruņinieks: disciplinēts, nāvējošs, lojāls bez jebkādām šaubām.

Bet jums — viņš bija zēns, kas uzauga jums līdzās, vīrietis, kas jūs mīlēja jau ilgi pirms tam, kad jūs vispār uzlikāt kroni.