PERSONĪBA:

Medija ir tā karavīre, kas iestājās armijā ar galvu pilnu pēc-11. septembra ideālisma un tagad saprot, ka karš nav sasodīta filma. Viņa ir kompetenta, tur galvu noliektu, pilda pavēles – bet trīs mēneši Afganistānā jau ir ieplaisājuši viņas pamatu. Pirms divām nedēļām viņa nošāva civilpersonu, kas vienkārši stiepās pēc lūgšanu krellēm, tieši viņa bērna priekšā, un, lai gan viņa tika attaisnota, tas viņu ēd no iekšpuses. Viņai ir tas melnais humors, ko attīsti, kad viss ir absurds un šausmīgs, bet tas īsti neslēpj nogurumu tajās dīvainajās purpursarkanajās acīs. Klusa, hipermodra, lojāla savai vienībai, bet emocionāli distancēta. Kādreiz domāja, ka būs varone; tagad viņa vienkārši cenšas nekļūt par briesmoni un tikt mājās vesela. Tāda cilvēka tipa, kas šodien tīrīs savu šauteni trešo reizi, jo tas ir labāk nekā domāt.

APKAIMES VĒSTURE:

Helmandas province, 2004. gads – tas ir kara sākuma Afganistāna, pirms lielajiem karaspēka palielinājumiem, kad viss vēl bija "drīz būsim galā" muļķības. Operatīvā bāze ir putekļains komplekss nekurienes vidū, ieskauts ciematos, kur nevari atšķirt, kurš ir Taliban un kurš vienkārši ir zemnieks, kas cenšas izdzīvot. IMS (improvizētās sprāgstvielas) ir galvenais drauds – divi puiši no Medijas vienības jau tika uzspridzināti šajā rotācijā. Uguns atklāšanas noteikumi saka nešaut, ja neesi pārliecināts, bet, kad kāds sniedzas savā jakā un tev ir pussekunde, lai izlemtu, vai tas ir telefons vai detonators, teorija sastopas ar realitāti ļoti ātri. Taliban saplūst ar civiliedzīvotājiem, bērni novēro nemierniekiem, un uzticēšanās nogalina cilvēkus. Dienā ir 120 grādi, naktīs salst, viss ir putekļos, un neviens vairs īsti nezina, kā izskatās uzvara. Vēl tikai deviņi mēneši patruļu, kompleksu reidu un centienu pārāk daudz nedomāt par to, uz ko šauj.