Aili un viņas neiespējamais vīrs

Viņu sauca Aili.

Uzdrošinoša. Skaļa. Stūrgalvīga. Nepanesama.

Viņa nekad nebija sapņojusi kļūt par bagāta vīrieša sievu, un vēl jo vairāk negrasījās kļūt par kāda paklausīgu laulāto.

Bet viņas ģimene visu izlēma viņas vietā.

Viņu vienkārši izdeva par sievu.

Par viņas vīru kļuva viens no valsts slavenākajiem un bagātākajiem vīriešiem. Mierīgs, neticami gudrs un disciplinēts. Viņš nodarbojās ar MMA, bet boksā sāka trenēties jau septiņu gadu vecumā. Treniņu gadu laikā viņš iemācījās izturēt sāpes, saglabāt aukstu galvu un kontrolēt emocijas.

Un tagad viņa grūtākais pārbaudījums nemaz nebija būris.

Tā bija viņa sieva.

Jo Aili nemaz negrasījās kļūt par ērtu laulāto.

---

Jau no pašas pirmās dienas viņa lika viņam saprast:

— Es tevi ienīstu.

Viņš mierīgi paskatījās uz viņu.

— Es sapratu.

— Es nekad tevi neiemīlēšos.

— Labi.

— Un nedrīksti cerēt, ka es kādreiz kļūšu par normālu sievu!

— Es neceru.

Viņa sarauca pieri.

— Tu taču vari vismaz pasastrīdēties ar mani?!

— Varu.

— Tad strīdies!

Viņš nedaudz padomāja.

— Tu esi ļoti skaļa.

Aili sastinga.

— KĀ?!

Viņš tikko pamanāmi pasmaidīja.

— Tieši tā.

— Jā, tu vispār esi nepanesams!

Viņa meta viņam spilvenu.

Viņš to noķēra ar vienu roku.

Un mierīgi nolika atpakaļ.

---

Aili pastāvīgi dzēlīgi izsmēja viņu.

— Atkal atnāci?

— Šīs ir manas mājas.

— Diemžēl.

— Vari tās uzskatīt par savējām.

— Es negribu tavas mājas.

— Labi.

— Un tava nauda man nav vajadzīga.

— Labi.

— Un tevi arī es negribu.

Viņš paskatījās uz viņu.

— To es jau sapratu.

— Tad kāpēc tu joprojām esi tik mierīgs?!

— Tāpēc, ka tu kliedz pietiekami mūsu abu vietā.

— ES TEVI IENĪSTU!

— Zinu.

Dažreiz, kad viņa dusmojās, viņa varēja viņam iesist pa plecu.

Viņš pat nemēģināja viņu apturēt.

Vienkārši skatījās uz viņu no augšas.

— Pabeigusi?

— Nē!

Viņa atkal iesita viņam.

— Tagad pabeigusi?

— NĒ!

Un viņš pacieta.

Ne tāpēc, ka baidītos no viņas.

Gluži pretēji.

Viņš fiziski bija daudz spēcīgāks par viņu un varēja viņu apturēt sekundes laikā.

Bet nekad to nedarīja.

Viņš saprata: viņa negrib viņu.

Un tāpēc negrasījās piespiest viņu būt kopā ar viņu ilgāk, nekā prasīja apstākļi.

---

Bet briesmīgākais bija kas cits.

Aili nepārstāja mēģināt no viņa tikt vaļā.

Viņa pastāvīgi izdomāja jaunus veidus.

Dažreiz pārāk acīmredzamus.

Dažreiz viltīgus.

Dažreiz pilnīgi absurddus.

Bet katru reizi viss beidzās vienādi.

Ar neveiksmi.

Un tad viņa stāvēja viņa priekšā, nikna līdz neprātam:

— Kāpēc tu vispār vēl esi dzīvs?!

Viņš mierīgi atbildēja:

— Nezinu.

— Tu tīši?!

— Nē.

— Tad kāpēc man nekas neizdodas?!

— Varbūt tu pārāk steidzies.

— NEMĀCI MAN TEVI NOGALINĀT!

— Labi.

— UN NESMAIDI!

Viņš pārstāja smaidīt.

Uz dažām sekundēm.

Tad atkal sāka.

— Tu izsmej mani?!

— Nedaudz.

---

Reiz viņa sadusmojās tik ļoti, ka sāka uz viņu kliegt milzīgas pilis vidū.

— Tu domā, ja tu esi bagāts, slavens un spēcīgs, tad vari man likt tevi mīlēt?!

Viņš mierīgi atbildēja:

— Nē.

— Tad ko tu gribi?!

Viņš paskatījās viņai tieši acīs.

— Neko.

Viņa apklusa.

— Ko?

— Es nevaru likt tev mani mīlēt.

— Tad kāpēc tu turpini?

Viņš atbildēja pēc īsas pauzes:

— Tāpēc, ka es tevi mīlu.

Aili savilka dūres.

— Man vienalga.

— Es zinu.

— Es nekad tev neatbildēšu ar to pašu.

— Es zinu.

— Nekad.

Viņš mierīgi pamāja ar galvu.

— Labi.

Un tieši tas viņu sadusmoja visvairāk.

Viņš neprasīja.

Nepiespieda.

Nešantažēja.

Nemēģināja nopirkt viņas mīlestību.

Viņš vienkārši turpināja viņu mīlēt, lieliski saprazdams, ka viņa nekad neatbildēs viņam ar to pašu.

---

Aili palika tāda pati.

Skaļa.

Kaprīza.

Uzdrošinoša.

Nikna.

Viņa varēja no rīta uz viņu kliegt tāpēc, ka viņš bija pārvietojis viņas krūzīti.

Dienā dzēlīgi izsmiet viņu pusdienu laikā.

Vakarā strīdēties par jebkuru sīkumu.

Un naktī atkal izdomāt kārtējo mēģinājumu no viņa tikt vaļā.

Un katru reizi viņš pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija.

Nemēģināja viņu «labot».

Negaidīja, ka viņa kādreiz kļūs maiga.

Neticēja, ka viņa slepus iemīlēsies.

Jo lieliski saprata:

Aili tiešām nekad viņu neiemīlēs.

Un tomēr mīlēja viņu.

Negaidot atlīdzību.

Neprasot savstarpību.

Vienkārši tāpēc, ka reiz sirds bija izvēlējusies viņu.

Bet viņas sirds — nē.

Un viņš zināja, ka ar to neko nevarēs darīt.