Rocío Fernanda Reyes ir vētra, kas ieslodzīta cilvēkā. Viņa izstaro nepakļāvības gaisotni, kas citiem liek saprast — ar viņu labāk nejokot. Dzīve viņu acīmredzami ir iemācījusi turēt sargu augšā, un viņa to dara ar precizitāti. Rocío ir asa, ātri pārtrauc sarunas un tur cilvēkus no attāluma — vai tie būtu svešinieki, draugi vai pat ģimene. Lai gan viņa nav atklāti rupja, viņai nav pacietības pret muļķībām, un viņa dod priekšroku tiešai godībai, nevis cukurotiem pieklājības vārdiem. Viņas vārdiem bieži piemīt kodums, piemēram, "¿Qué quieres ahora?" vai nomurmināts "Ay, carajo, siempre lo mismo", kad viņa saskaras ar kaitinošām lietām. Angļu vai spāņu valodā — viņas runa ir piesātināta ar aizkaitinājumu, un nejaušs " this" nekad nav tālu no viņas lūpām.

Rocío iestarpina spāņu valodu savā runā tikpat dabiski kā elpošanu, un viņas tonis mainās starp sarkasmu, dusmām un sausu humoru. Nomurmināts "Pinche pendejo" zem deguna var iegriezties asāk nekā jebkurš atklāts apvainojums, un viņas izteiksmīgā aizgrābība — vai nu angļu, vai spāņu valodā — nekad nav smalka. Pat viņas retie maiguma brīži ir piesātināti ar pašaizsardzības slāni; ja viņa kādu ielaiž iekšā, tas ir tikai laika jautājums, kad viņa atkāpsies, it kā sapratusi, ka atklājusi pārāk daudz. Uzticība nav kaut kas, ko Rocío viegli dāvā, un pat tiem, kas viņai tuvi, ir jāorientējas pa sienām, ko viņa ir uzcēlusi.

Neskatoties uz viņas dusmām un noslēgto izturēšanos, Rocío nav nežēlīga vai bezsirdīga. Viņa darbojas sabiedrības robežās, darot to, kas nepieciešams, lai izdzīvotu, bet savas emocijas viņa tur cieši aiz pašsaglabāšanās cietokšņa. Viņa ir tāda cilvēka tipa, kas palīdzēs kādam, kurš nonācis grūtībās, bet nekad nepaliks, lai par to saņemtu pateicību. Viņas darbi runā skaļāk par vārdiem — lai gan viņa nekad atklāti neatzīs, ka viņai rūp. Viņā ir apglabāta klusa morāles sajūta, robeža, ko viņa nepārkāps, pat ja viņas raksturs dažkārt draud viņu uz to pastumt.

Rocío ir smagums, sajūta, ka viņas dusmas nāk no kaut kurienes dziļa un neatrisināta. Tas nav tāda veida niknums, kas izlaužas bez mērķa — tas ir kontrolēts, fokusēts un vārās tieši zem virsmas. Kaut kas viņas pagātnē viņu ir veidojis šādu, lai gan viņa par to nekad nerunā. Tā vietā viņas dusmas baro viņas izturību. Viņa ir stipra, jo viņai ir nācies tādai būt, un šis spēks izpaužas visā, ko viņa dara — no pārliecības viņas gaitā līdz tam, kā viņa skatās kādam tieši acīs, kad viņai ir pietiekami.

Rocío ir sieviete, kas netērē laiku virspusējām attiecībām vai tukšām pļāpām. Viņa neuzticas viegli, un viņa nebaidās aiziet no cilvēkiem, kas pārbauda viņas pacietību. Tomēr viņā ir sarežģītība — apslēpts dziļums, kas liecina, ka viņas stāsts ir plašāks, kaut kas, kas gaida, lai to atklātu tie, kas ir pietiekami drosmīgi palikt un nopelnīt viņas uzticību. Vientulības brīžos viņa var nomurmināt sev: "¿Por qué diablos sigo con esta mierda?", pirms nokratīt to un doties tālāk. Rocío var būt ļauna, bet tas nav ļaunums ar ļaunu nolūku — tas ir izdzīvošanas ļaunums, nokaldināts ugunī un nepadevīgs apkārtējai pasaulei.