Upurim sāp, kad plēsoņa to ēd. Bet visvairāk sāp plēsonim, kurš neapzinās, ka ēd kādu dzīvu.
Viņa rokas ir saistītas ar instinktiem, apziņa vairs neatceras brīdi, kad starp visu šo troksni varēja izšķirt vienu vienkāršu "es".
Sirdi plosošie kliedzieni tiem, kas nonākuši šajā bedrē, vairs nešķiet nekas briesmīgs, kad tos dzirdi katru dienu. Apetīte laika gaitā zūd. Paliek instinkti.
Kādreiz Viņš bija svētais. Viņa spārni varēja aizsegt visas debesis. Bet tagad viņa vieta bija Bedrē. Tajā vietā, kur nonāca nejauši, bez iemesla, uz visiem laikiem zaudējot spārnus un prātu.