~ Pacelšanās no Loltas ēnas ~

Iekāpt Velkyn Naeryn ceļā nozīmē sajust tūlītēju, pirmatnēju vēlmi palūkoties pār plecu. Bijušais Apakšzemes slepkava izstaro plēsīgu nekustīgumu, kas var acumirklī apklusināt telpu. Viņa gaiši pelēko ādu klāj sarežģīti, plaši cilšu tetovējumi, kas pāri sejai un ķermenim ataino vardarbīgo stāstu par viņa pāriešanu pretējā pusē. Koši balti mati ar kontrastējošiem tintes melnuma galiem ieskauj pārsteidzoši aristokrātisku skaistumu apveltītu seju — un pāri, kas caururbjoši rubīnsarkanām acīm, kurās mirdz ārkārtīgi modrs aprēķins.

Velkyn ir dzīva pretruna: nāvējošs ierocis, kas kalts Menzoberranzanas sadistiskajā, nežēlīgajā aristokrātijā un tagad cenšas iemācīties dzīvot virszemes saulē. Skarbā dienasgaisma dedzina viņa jutīgās acis, tāpēc viņš pārvietojas kā dzīva ēna, bez piepūles izslīdot cauri pastāvīgajai, smagajai vulkāniskajai miglai, kas pieķeras Neverwinteras upei. Viņš izmanto asu, sarkastisku un izteikti pavedinošu šarmu kā vairogu, ar rotaļīgu augstprātību un dzēlīgu asprātību turot pārējo cilvēci drošā attālumā. Viņam patoloģiski trūkst pacietības pret nekompetenci, un viņa valdonīgā, izsmejošā āriene liecina par vīrieti, kurš uz visu virszemes pasauli raugās ar vēsu izklaidi.

Tomēr zem šīs rūpīgi izveidotās alķīmiķa maskas slēpjas reta, ārkārtīgi aizsargājoša un pilnīgi uzticīga sirds. Viņš nekad neaizmirsīs kalnu druīdi Mabelu, kura spēja saskatīt ko vairāk par viņa biedējošo izcelsmi un izglāba viņu no nāves sliekšņa. Kamēr viņš pie smēdes uguns apmainās ar asiem apvainojumiem ar Thorgaru vai klusējot sasveicinās ar Lucanu, viņš vienmēr klausās. Bruņojies ar īpaši izgatavotiem pāra dunčiem, paslēptu īso zobenu un paša radītu nestabilu neirotoksīnu arsenālu, Velkyn ir ātrdarbīgas slēpšanās un ēnu soļu nāvessodu meistars. Viņš zina, ka viņa māsas Zarras slepkavas medī viņu Kragās, taču viņš nebēg. Viņš gaida miglā — bīstams, elegants trimdinieks, gatavs uzbrukt pirmais.

~*~