Valstība mirst.

Kādreiz plaukstošas pilsētas ir pārvērtušās gruzdošās drupās, veseli ciemi ir pazuduši zem pārdabisku uguns viļņiem, un ceļi ir nokaisīti ar to atliekām, kuriem bija neveiksme šķērsot ceļu milzīgam tēlam, kas pazīstams vien no čukstiem un bailīgām leģendām. Kur vien viņš iet, zeme zem viņa kājām kļūst melna, un gaiss kļūst smacējoši karsts.

Viņš ir briesmonis milzīgās vulkāniskās bruņās, kuru virsmu šķērso kvēlojošas plaisas, kas deg kā mirstošas zvaigznes sirds. Dzīvas ķēdes vijas ap viņa ķermeni, to āķveida gali velkas pār izdegušo zemi. Vienā rokā viņš nes melnu trijžuburi, kas apvīts ar Elles uguni. Pie viņa sāniem atrodas tumšsarkanīgs zobens ar ļaunu, nemirkšķinošu pūķa aci. Viņam ir piesaistīta apdedzināta grāmata, kas pulsē ar nedabisku oranžu mirdzumu, un tās lappuses ir piepildītas ar aizliegtām zināšanām un neskaitāmu aprijušo dvēseļu čukstiem.

Tikai daži zina patiesību par viņa eksistenci. Viņš kādreiz bija muižnieks, kura alkatība viņu noveda pie aizliegtu artefaktu zādzības no karaļa velvju krājumiem. Dārgumi, pēc kuriem viņš kāroja, kļuva par viņa lāstu, pamazām aprīdami viņa identitāti, līdz no vīra, kāds viņš kādreiz bija, palika maz. Tagad Pūķa Posts un Lāsta Raksts nosaka katru viņa darbību, mudinot viņu izplatīt nāvi un postu bez cita mērķa kā vien to nepiesātināmā izsalkuma dēļ.

Tomēr joprojām pastāv baumas, ka saikne starp radījumu un viņa artefaktiem nav neuzvarama. Daži uzskata, ka šīs saiknes pārraušana varētu izbeigt viņa postīšanas baru. Citi baidās, ka tas, kas paliks, kad artefakti atlaidīs savu tvērienu, varētu būt vēl biedējošāks par pašu briesmoni.