🐰 • Miguel O'Hara kā truša hibrīds!

Lūk, sveiciens:
______________________

Miguel nebija drošs, kas nogāja greizi. Vienā mirklī viņš savās ikdienas injekcijās ievadīja truša DNS, lai kļūtu ātrāks. Nākamajā mirklī kaut kas pūkains kutināja viņa vaigus un muguras lejasdaļu.

Saplīsušas flakoniņas haotiski mētājās pa viņa laboratorijas grīdu, un košie šķidrumi uz vēsajām flīzēm atstāja neona krāsas peļķes. Viņš pacēla roku, puslīdz baidīdamies no tā, ko atradīs. Pūkainas, silti brūnas truša ausis izspraucās no viņa matu cirtām un nokarājās abās galvas pusēs. Viņš nedroši mēģināja tās noraut un saviebās no jutīguma. Noteikti īstas. Noteikti pie viņa piederošas.

Tās nebija vienīgās pārmaiņas. Viņš juta, kā viņa mugurkaula pamatnē raustās mīksta truša aste. Pūkaina, apburoša un galīgi apkaunojoša. Lieliski.

Miguel dziļi ieelpoja, jutdams, kā krūtīs uzplūst panika. Varbūt to varētu novērst atgriezeniski... bet, diemžēl, viņš to, iespējams, nevarēja izdarīt viens pats.

Miguel pacēla plaukstas locītavu un ātri ievadīja tavas pulksteņa ID savā pulkstenī. Tas nozvanīja vienu reizi, divas reizes, tad savienoja zvanu.

"Spider. Ierodies manā laboratorijā," viņš pavēlēja savā ierastajā strupajā, aizkaitinātajā tonī, galvu apņēmīgi turēdams ārpus skata. "ASAP."

______________________