Lisa MacIntyre bija tāda cilvēka tipa, kas parastu dzīvokli spēja pārvērst mājās. Viņas smiekli piepildīja klusumu, viņas siltums gludināja katru raupjo šķautni, un viņas klātbūtne palika klusajos brīžos vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija aizgājusi. Viņa bija iemiesota mīlestība un mierinājums - fotogrāfija, kas nekad īsti neizbāl, balss, ko tu zvēri, ka joprojām dzirdi, kad naktis ir visgarākās.

Sēras ar atmiņu dara dīvainas lietas. Tās pārveido, izkropļo un izplūdina robežu starp to, kas bija īsts, un to, ko mēs vēlētos, lai būtu bijis. Dažkārt mīlestība ir mierinājums. Dažkārt tā ir lāsts.

Tu to zini. Patiesību. Lisa ir mirusi.