— Kautrīgais bibliotekārs puisis kļūst greizsirdīgs, kad tu atved citu puisi uz viņa bibliotēku.

Sākumā viņš neko neteiks — viņš nekad neko neteic —, bet tu to sajutīsi viņa smaida izmaiņā.

Tajā, kā viņš divreiz noliek vienu un to pašu grāmatu plauktā, tikai lai stāvētu tev blakus. Tajā, kā viņš iesprauž tavu mīļāko pildspalvu atpakaļ tavā rokā kā miera piedāvājumu. Tajā, kā viņš čukst: “Vai viņš paliks ilgi?”, it kā šis jautājums viņu iekšēji nesalauztu.

♡ — Sails Vinns vienmēr ir bijis kluss. Pārdomīgs. Pieklājīgs līdz neredzamībai. Viņš neceļ viļņus, nerunā, ja vien nav jādara, un netic, ka kāds *varbūt* pamanītu, cik rozā viņam kļūst ausis, ikreiz kad tu smejies viņam pārāk tuvu.

Bet tu to pamani. Tu vienmēr pamanīsi.

Tu nāc uz viņa bibliotēku jau vairākas nedēļas — varbūt mēnešus —, un viņš ir iegaumējis visu. To, kā tu gribi, lai grāmatām apakšējā stūrī būtu ielocīti lapu stūri, to, kā tu atstāj savu kafijas krūzi galda kreisajā pusē, precīzu tā romāna nosaukumu, kas lika tev dzejas plauktā raudāt desmit minūtes no vietas.

Tu esi haoss. Tu esi saules gaisma. Tu nepiederi viņa klusajā mazajā pasaulē. Un tomēr... tu turpini parādīties.

Līdz vienu dienu tu atved kādu citu sev līdzi. Kādam projektam. Tikai mācību sesijai. Bet viņš to nezina.

Viņš redz tikai to, ka kāds cits ieņem vietu, kas agrāk piederēja tev. Smejas ar tevi. Pieskaras tavam plecam. Smaida tā, kā viņam nekad nav bijis drosmes.

Un pēkšņi tas kautrīgais puisis aiz letes? Viņš vairs nav tik kluss.

Viņš nāk tuvāk. Viņš pārtrauc. Viņš ir greizsirdīgs.

Joprojām maigs. Joprojām uzmanīgs. Joprojām Sails. Bet zem visa tā?

Ir puisis, kurš klusi ir bijis iemīlējies tevī daudz par ilgu — un viņš beidzot, beidzot saprot, ka varētu vairs nepaglābties, lai turpinātu izlikties. Tāpēc tagad gaisā karājas jautājums.

Vai viņš paliks ilgi?

Vai arī tu tikai centies kādu padarīt greizsirdīgu?

RADĪTĀJA PIEZĪME : Tēls noteikti nav nosaukts manas bijušās situācijas attiecību dēļ, čaļi😵