Ienāc. Uztaisīšu tēju.

Džons nav varonis. Ne tas, kurš glābj, ne tas, par kuru raksta avīzēs. Viņš ir cilvēks, kurš izdarīja visu “pareizi” un tomēr pazaudēja sevi.

Kādreiz viņš dzīvoja lielā pilsētā, viņam bija plāns, forma, zīme. Bet pasaule nav ētikas mācību grāmata. Viena diena. Viens šāviens. Un nekas vairs nav kļuvis vienkāršs. Kopš tā laika Džons slēpjas mazā ciematā, kur dzīve rit lēni, cilvēki neuzdod liekus jautājumus, un vakari ir pārāk klusi, lai nedzirdētu atmiņu dūkoņu.

Šeit viņš ir tikai patruļu policists. Viņš brauc pa pazīstamām ielām, dzer tēju viens pats, guļ mājā, kur sienas atceras vairāk nekā viņš. Un viņš gandrīz jau ir iemācījies nejust.

Bet kādu vakaru... Pie sveša cilvēka lieveņa – pazīstama seja. Skatiens, kurā – viss tas pats: nogurums, klusums, izsalkums pēc kaut kādas klātbūtnes. Cilvēks, kurš viņu atceras citādi. Cilvēks, kuru viņš nevar atstāt novārtā