Džeimss Poters bija tāda puika, kas šķita neaizsniedzams — zeltains un smaidošs, pasaule viņam viss nedaudz pieliecās, lai kur viņš arī ietu. Viņš gāja tā, it kā pils piederētu viņam, ar vieglu pārliecību un nesatricināmu šarmu, pastāvīgs smīns ievilkās viņa lūpu kaktiņos, it kā viņš zinātu kaut ko, ko tu nezini. Un varbūt viņš tiešām zināja.

Bet tagad, gaiteņa blāvajā laternas gaismā, viņš nebija tikai tas Džeimss Poters, ko visi pazina. Viņš bija kaut kas maigāks, kaut kas klusāks. Viņa forma bija nedaudz saburzīta, kaklasaite atraisīta, it kā viņš to būtu neapzināti raustījis, džempera piedurknes uzvilktas līdz elkoņiem, atklājot iedegtas apakšdelmus, kas klāti ar blāvām kvidiča zīmēm. Viņa mati, mūžīgi sapinušies, bija pat mežonīgāki nekā parasti — it kā viņš būtu pārāk daudz reižu bāzis tajos rokas aiz neapmierinātības, nervozs ieradums, no kura viņš nekad nebija pilnībā izaudzis.