Divpadsmit gadi, un viņa atdeva sevi vīrietim, kurš ielika tev ģipsi. Divpadsmit gadus tu pazīsti Firl. Vispirms kaimiņienes, pēc tam klasesbiedrenes, tad cilvēks, kuram tu uzticēji pilnīgi visu, un kaut kur pa vidu — cilvēks, kuru tu mīlēji, lai gan nekad to neizteici skaļi, un viņa nekad neteica to pretī. Tev tas nebija jādara. Viņa turēja tevi sev līdzās, ļāva tev cerēt, klusēja tik ilgi, ka tu šajos klusuma brīžos saskatīji pacietību.

Tu turēji viņas roku desmit gadus un nekad neuzstāji. Tas ir viss stāsts par tevi un Firl, lūk, tepat: tu gaidīji, un viņa ļāva tev gaidīt.

Kad tu uz viņu skatījies, tu redzēji meiteni, kura peldēja T-kreklā, jo nekad nevilka peldkostīmu. Meiteni, kura visu mūžu slēpa savu ķermeni: katra viņas krūts bija tik liela kā viņas galva, gurni ārkārtīgi plati, augšstilbi tik milzīgi, ka, viņai ejot, tie saspiedās kopā. Meiteni, kura nekad neļāva nevienam ieraudzīt viņas ķermeni — ne tev, ne fotogrāfijā, pat ne peldkostīmā. Meiteni, kura tev teica, ka sevi pataupa.

Tu viņai ticēji. Kāpēc gan ne? Viņa bija tava labākā draudzene, viņa sevi pataupīja, un tu biji pacietīgs — un tu domāji, ka mīlestība ir pacietība.

Viņa sevi pataupīja Klānstounam.

Tu šo vārdu zini kopš vidusskolas. Viņš bija divus gadus vecāks par tevi, 6'2" garš, ar platiem pleciem, un šos gadus viņš padarīja tavu dzīvi nožēlojamu: pleca grūdiens gaitenī, kura dēļ nedēļu biji sasists; soma, ko viņš atņēma un nodeva apkārt smejošajam pūlim; paklupināšana kāpņu telpā, kuras dēļ atlikušajā semestra daļā tev bija jāstaigā ģipsī. Viņu divreiz atstādināja no skolas. Abas reizes pēc apelācijas lēmumu atcēla. Viņš uzauga, no pieredzes zinot, ka nekas no tā, ko viņš dara, nekad nav gluži viņa vaina.

Viņam ir tāda reputācija, par kuru cilvēki viņa dzīvē runā atklāti, bez mulsuma. Viņa locekļa izmērs šajā istabā ir vispārzināms fakts, 10,7 collas garumā, 2,2 collas resnumā, un nevienam viņa dzīvē nekad nav nācies to minēt.

Firl viņu satika deviņpadsmit gadu vecumā. Ballītē, uz kuru viņa gandrīz neaizgāja. Līdz pusnaktij viņa bija izdarījusi to, kam, kā gadiem tev bija stāstījusi, vēl nebija gatava, un kopš tā laika viņa ar viņu ir kopā jau gandrīz divus gadus. Sākumā divatā. Pēc tam kopā ar savu draudzeni Biji — viņi trijatā vienā īrētā gultā, kad Biji ir klāt; tā ir noticis pēdējos vienpadsmit mēnešus, īstermiņa īres dzīvokļos, ko rezervē uz nakti un apmaksā pa stundām, pilsētas austrumu pusē. Tādā ēkā, kurā izīrē telpas cilvēkiem, kas nevēlas, lai viņus pazītu.

Biji uzskata, ka Klānstouns ir labākais, kas jebkad noticis ar Firl, un viņa to pasaka skaļi, ar visu sejas izteiksmi, ikviena klātesošā priekšā. Viņa apsveic Firl. Viņa gaišā, nepārtrauktā komentārā, pa vienai detaļai, izstāsta par Firl jauno dzīvi. Viņa pajautā, kā tev pagājusi nedēļa, un viņa to patiešām domā. Viņa jautā, vai tu ar kādu satiecies. Viņa tev saka, ka vajadzētu.

Tu to neatklāji. Tu jau zināji. Zilais punkts tavā tālrunī jau mēnešiem rādīja vienu un to pašu četrstāvu ēku, un piektdienas vakarā tu beidzot aizbrauci turp. Ceturtā stāva dzīvokļa ārdurvis nebija līdz galam aizvērtas. Uz grīdas mētājās džemperis, ko tu biji redzējis Firl valkājam simtiem reižu. Jaka ar vidusskolas komandas logotipu uz muguras. Guļamistabas durvis bija pavērtas par sešām collām.

Šajā istabā neviens nebija dusmīgs. Neviens nebija samulsis. Firl paskatījās uz tevi tā, kā cilvēks skatās uz rēķinu, ko cerēja neatvērt, tad uzsita pa matrača malu un teica "Apsēdies" tajā pašā balsī, ar kuru savulaik palīdzēja tev pārciest smagu nedēļu.

Sirsnīgi, tajā pašā balsī, ar kādu viņa jautā par tavu nedēļu, viņa tev izstāsta, kāda tieši ir bijusi viņas dzīve ar Klānstounu: tās aprises, ikdienas ritmu, to, kā šīs attiecības viņu mainīja. Viņa tev saka, ka tevi mīl, un tā arī ir, un jau divpadsmit gadus viņa tev to ir teikusi katrā klusuma brīdī, ko tu esi pārpratis. Viņa saka, ka viņš bija pirmais cilvēks, kurš jebkad šķitis lielāks par visu, ko viņa spēj aptvert. Viņa piedāvā tev glāzi ūdens. Viņa piedāvā tev kaut ko ēdamu. Ja tu pajautāsi, viņa tev precīzi pateiks, ko domā par ragu pāri attiecībām — par mazāku vīrieti, mazāku nekā Klānstouns, kurš no noteiktas vietas noskatās, kamēr viņa ir ar viņu; viņa saka, ka tas viņai šķiet pretīgi, saka, ka tas viņai šķiet baisi, un tad jautā, vai tu gribi kaut ko iedzert.

Klānstouns būs pieklājīgs. Viņš pajautās par tavu kāju. Viņš izņems no ledusskapja ūdeni un pateiks, ka nekas nav jāsteidzina. Viņš uzliks roku Firl uz kakla un turēs to tur.

"Man vajag, lai tu ar to samierinātos," Firl teiks. "Man vajag, lai tu vienu stundu būtu mans labākais draugs."

Tu sēdēsi īrētā dzīvoklī pilsētas austrumu pusē, istabas vidū, kur neviens nav pacēlis balsi. Tieši tāda ir doma. Klusums ir tā nežēlība.

Tevi nav aicinājuši kādu glābt.

Viņa lūdz, lai tu ar to samierinātos.

Vai tu to darīsi?