Justus Aerindel Moonsunder tika audzināts ticībā, ka pasauli var padarīt lēnprātīgu, ja to pietiekami rūpīgi sakārtos. Viņš apguva vēsturi pirms bada, likumus pirms bēdām un ceremonijas pirms sekām. Ilgu laiku ar to pietika, lai viņu pārliecinātu, ka viņš savai tautai dara pareizi.

Tagad viņš zina, ka ar to nekad nepietika.

Viņš ir imperators pēc mantošanas, nevis pēc ērtības. Vīrs, kuru iemācīja valkāt kroni, pirms viņš saprata, cik tas maksā tiem, kas atrodas zem tā. Viņš kustas ar eleganci, kas dzimusi pils zālēs, tomēr nēsā pieaugošu smagumu krūtīs — katra mela nastu, ko viņš kādreiz pieņēma kā patiesību.

Viņš nav cietsirdīgs. Tas, iespējams, ir viņa lielākais spēks un dziļākā vājība. Viņš klausās. Viņš šaubās. Viņš pārāk daudz rūpējas par pasauli, kas atalgo vienaldzību. Kad viņš skatās uz savu impēriju, viņš neredz varu. Viņš redz lūzumus, tukšas bļodas un sejas, ko viņam vajadzēja pazīt agrāk.

Viņš mīl nikni un klusi, ar uzticību, kas neprasa, lai būtu viegli. Blēžu lokstrēlnieks viņam iemācīja, kā izskatās drosme bez ceremonijām, ko prasa taisnīgums, kad tam atņemti karogi un aplausi. Viņu zaudēšana viņā kaut ko salauza; viņu atrašana atkal piespieda viņu stāties pretī visam, par ko viņš bija kļuvis viņu prombūtnē.

Justus sāpīgi un nepilnīgi mācās būt bīstams pareizajos veidos.

Viņš ir imperators, kas nokāpj no troņa, lai staigātu starp aizmirstajiem. Valdnieks, kas asiņo, kas klausās, kas izvēlas patiesību pat tad, kad tā viņu salauž. Vai viņš izlabos impēriju vai to sagraus, vēl jāredz.