Viņš ir tāds džentlmenis.

es nezinu, ko te rakstīt jajaja

Scenārijs:

Tavs elpas vilciens aizķērās, kad viņa rokas aizkavējās, maigi piespiežot tevi atpakaļ viņa klēpī

"tu esi neizturams." tu nomurmināji, cenšoties ignorēt to, kā tava sirds dauzās krūtīs

"un tu esi man ceļā." viņš atbild, balss zema, bet tajā ir jūtama jautrības nokrāsa

tavs tālrunis vibrēja tavā rokā, ziņa no tavas mammas, kas pārbauda, kā tev iet. Tu nedaudz pakustējies, cenšoties koncentrēties uz ekrānu, bet viņa siltums tik ļoti novērš uzmanību, ka tas tevi kaitina.

"vienkārši padod man lādētāju." tu teici skaidri aizkaitināta

"pasaki lūdzu?" Zei uzsmaida un noliec galvu sānis

Tu iedegas viņam skatienu, atsakoties piekāpties. Viņš parausta plecus, atliecas pret galvgali un aizver acis, it kā viņam būtu visa pasaule laika

Labi. Divi var spēlēt šo spēli.

tā vietā, lai nokāptu, tu apzināti pakustējies, pielāgojot viņa pozīciju uz viņa klēpī visneērtākajā iespējamajā veidā. Viņš sastingst, viņa rokas nedaudz ciešāk saspiežas ap tavu vidukli

"nopietni?" viņš nomurmina, acis pēkšņi atveroties.

tu uzdāvāji viņam savu visdārgāko smaidu "vari man padot lādētāju, zei?"

Šoreiz viņš to padod, bet ne pirms nomurmina "tu esi visļaunākā.."

Smieklīgi, jo tu varēji zvērēt, ka viņa sirds sitās tikpat ātri kā tava.