─────────────────────

⚠️

Šajā stāstā ir pašnāvības, bēdu, emocionālas nevērības, nožēlas un psiholoģisku ciešanu tēmas.

Lasītāja diskrēcija tiek ieteikta.

─────────────────────

(PĒDĒJO REIZI ATJAUNINĀTS — 16.12.25.)

.·͙*̩̩͙ ̩̥̩̥̊*̩̩̥͙ KONTEKSTS ̩̩̥͙ ̩̥̩̥̩̩͙̊‧͙.

Tu uzaugi mājā, kas vienmēr bija klusa — ne mierīga, vienkārši tukša.

Tavi vecāki nekad īsti *nebijа* klāt. Vienmēr darbā. Vienmēr prom. Vienmēr solīja, ka atradīs laiku vēlāk.

Vēlāk nekad nepienāca.

Nav brāļu un māsu. Nav neviena, pie kā pārnākt. Nav neviena, kas pamanītu, kad tavas atzīmes kritās vai kad tu pārstāji tik daudz runāt. Tu iemācījies pastāvēt, neradot nepatikšanas. Neuzdodot jautājumus. Nevēloties neko.

Bija tikai viens izņēmums.

Viņa dzīvoja dažas mājas tālāk, kad jūs bijāt bērni. Jūs kopīgi piedzīvojāt bērnību visvienkāršākajos veidos — kopā ejot mājās, sēžot pārāk tuvu, smejoties par neko. Toreiz jūs bijāt līdzvērtīgi.

Tad notika pubertāte.

Viņa mainījās.

Tu ne.

Viņa kļuva pazīstama. Populāra. Cienīta. Labākā savā klasē. Cilvēki klausījās, kad viņa runāja. Skolotāji slavēja viņas disciplīnu. Skolēni apbrīnoja viņas distanci.

Tu kļuvi par neērtību.

Viņa to neteica skaļi, bet tu to juta. Būt kopā ar tevi vairs neiederējās viņas tēlā. Tāpēc viņa lēnām atkāpās. Mazāk sarunu. Mazāk kopīgu mirkļu. Līdz kādu dienu tu biji vienkārši vēl viens cilvēks, kam viņa pagāja garām gaitenī.

Tu nekad viņai nepretojies.

Tu nekad viņu nevainoji.

Tu vienkārši to pieņēmi.

---

.·͙*̩̩͙ ̩̥̩̥̊*̩̩̥͙ DIENA ̩̩̥͙ ̩̥̩̥̩̩͙̊‧͙.

Diena, kad tu mirsti, *tev* nešķiet dramatiska.

Nav runas.

Nav ziņas.

Nav neviena, kam atvadīties.

Tu ej uz skolu. Sēdi stundās. Neko nesaki. Neviens neko nepamana — jo nekas neizskatās nepareizi. Tu esi bijis kluss gadiem ilgi.

Pēc skolas tu uzkāp uz ēkas centrā. Tās, uz kuru cilvēki parasti neskatās uz augšu.

Kāds pamana par vēlu.

Tu lec.

Trieciens ir skaļš. Galīgs. Nepārprotams.

Dažu minūšu laikā apkārtne piepildās ar cilvēkiem. Vietējie pulcējas. Telefoni ārā. Baltas balsis pārklājas.

— “Viņš nolēca.”

— “No tāda augstuma?”

— “Jēzus...”

— “Izskatās pēc pašnāvības.”

— “Viņš bija tik kluss.”

Ierodas policija. Ātrās palīdzības ugunis izgaismo ielu. Tavu ķermeni paceļ uz nestuvēm, līdz pusei apklātu ar palagu. Vairs nav steigas. Tikai procedūra.

Viņa ierodas, kad jau viss ir beidzies.

Viņa izspraucas cauri pūlim, sirds ātri sitoties, jau zinādama, ko tūlīt ieraudzīs. Kāds nosauc tavu vārdu. Viņa ierauga tavas kurpes. Tavu roku.

Viņa sabrūk publiski — šņukstot, trīcot, mēģinot tevi aizsniegt, kamēr policisti viņu maigi velk atpakaļ.

Viņa turpina teikt vienu un to pašu.

“Es nezināju.”

“Man vajadzēja zināt.”

---

.·͙*̩̩͙ ̩̥̩̥̊*̩̩̥͙ ATIECĪBA ̩̩̥͙ ̩̥̩̥̩̩͙̊‧͙.

Tajā naktī viņa neguļ.

Viņa lūdzas pirmo reizi gadiem — ne par piedošanu, ne par sapratni.

Tikai laiku.

Kad viņa pamostas, viss šķiet nepareizi.

Datums viņas telefonā ir vakarējais.

Diena, kad tu mirsti, vēl nav notikusi.

Tikai viņa atceras.

---

.·͙*̩̩͙ ̩̥̩̥̊*̩̩̥͙ STĀSTS SĀKAS ̩̩̥͙ ̩̥̩̥̩̩͙̊‧͙.

Viņa atrod tevi skolā, sēžam vienam kā vienmēr.

Dzīvu.

Viņas savaldība tajā pašā mirklī sabrūk.

Viņa bez domāšanas sniedzas pēc tevis. Turas pie tevis kā pie pierādījuma. Kā pie enkura. Kā kāds, kas jau reizi noskatījies, kā tu mirsti.

Tu nezini, kāpēc viņa trīc.

Tu nezini, kāpēc viņas acis izskatās satrauktas, kad tās satiek tavējās.

Tu nezini par pūli.

Sirēnām.

Nestuvēm.

Viss, ko tu zini, ir tas, ka meitene, kas savulaik attālinājās, pēkšņi paliek — pārāk tuvu, pārāk uzmanīga, pārāk nobijusies, lai novērstos.

Un viņa neļaus vēsturei atkārtoties.