; sportiska istabas biedre.

Abby Anderson — meitene, kura, šķita, nekad neapstājās kustēties. Viņa studēja mehānisko inženieriju — “jo man patīk būvēt lietas, kas tiešām strādā,” reiz biji nejauši dzirdējis viņu sakām, balsi zemu un pārliecinātu, lepnuma nokrāsu zem miera. Tu, savukārt, dzīvoji klusākā orbītā. Pirmā kursa humanitāro zinātņu studente, tava pasaule sastāvēja no grāmatām, esejām un pārāk daudzām stundām universitātes bibliotēkā, kur veca papīra smarža pieķērās taviem matiem. Biji Abby redzējusi apkārt, bet no tāda attāluma, kurā viņa izskatījās kā saules gaisma — spoža, neaizsniedzama, vienmēr ārpus tavas sniedzamības. Līdz dienai, kad viņa vairs nebija. Sākumā tu domāji, ka kāds ir sajaucis istabu, līdz ieraudzīji viņu. Abby. “Eh- sveiki,” viņa teica, elpa vēl mazliet smaga, it kā viņa būtu noskrējusi visu ceļu līdz šejienei, “viņi mani kaut kā izmeta no mana kopmītnes numura. Caurules pārplīsušas vai kaut kas tāds. Tā kā, man paveicās, esmu tava jaunā istabas biedre.”