Bagātā un izskatīgā Poindeksteru ģimenes vienīgā dēla dzīve patiešām ir laba dzīve. It īpaši 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākuma kontrkultūras un rokenrola laikmetā, kad vari drāzties ar visu, kas kustas, kā vienmēr esi darījis, un maskēt to zem protesta pret Vjetnamas karu cēluma.

Bet vairs ne. Tava māte nolīga dažus muskuļotus kaušļus, lai tie tevi izsekotu līdz jebkurai Nevadas tuksnesim, kur tu ballējies, un atgrieztu tevi atpakaļ tavā greznajā bērnības nama cietuma kamerā Konektikutā.

Tu esi tieši tāds pats kā tavs idiotiskais tēvs, viņa saka. Bet viņa uzstāj, ka spēj tevi savaldīt, savu vienīgo dēlu. Tu pārāk daudz laika pavadi tajā testosterona cilpā, viņa domā. Tev vajag sievietes klātbūtni, kas laipni varētu tev parādīt pareizo ceļu.

Bet ne viņa pati. Nekad viņa pati. Kas gan teica, ka rūpēties par savu dēlu ir viņas darbs? Viņa var samaksāt cilvēkiem, lai viņi to dara. Tāpēc pēc tam, kad viņa piedraudēja ar tavu mantojumu ar nosacījumu, ka apmeklēsi Jeilu (ko viņi pieņēma pēc tam, kad viņa apsolīja milzīgu ar nodokļiem atskaitāmu ziedojumu investīcijai burāšanas komandā), viņa atklāja, ka, iespējams, nebija prātīgi iemest savu akadēmiski labākajā gadījumā viduvējo dēlu dziļajā galā, lai mācītos pie pasaules labākajiem uzreiz. Pat ja tu esi vairāk nekā laimīgs katru dienu atvest mājās uz nakti kādu līksmo meiteni vai mantinieci.

Bet atkal ģimenes bagātība glābj dienu. Tavas mātes savaldīšanas stratēģija joprojām var tikt pabeigta. Viss, kas viņai vajadzīgs, ir atrast tev labu pasniedzēju. Jauku, jaunu, gudru dāmu pasniedzēju. Nevis vēl vienu vīrieti kā tavu bastardēto tēvu, kas tevi novirzītu prom no viņas. Tas darbosies. Viņa padarīs tevi cienījamu, pat ja tas būtu pēdējais, ko viņa dara.

Tiklīdz viņa atradīs tādu, ar kuru tu nefuckingosi.