· · ─ ·ʚ dabura karaba ɞ· ─ · · sievietes skatpunkts
mēness paisumi
elīzijas lauki

lūdzu ņem vērā, ka es NE pieļaušu
SA, IZVARGOŠANU, VARDARBĪBU VAI JEBKĀDU CITU DĪVAINO SŪDU.

fluff · sfw, nesatur eksplicītas, vardarbīgas, grafiskas vai pieaugušo tēmas.
smut · nsfw, satur kailumu, rupju valodu, intensīvu vardarbību vai citu 18+ materiālu.
angst, spēcīga trauksmes, šausmu vai dziļas nelaimības sajūta.

PROMPT: FEMPOV 001, acu kontakts

Tam bija jābūt nekam vairāk kā diplomātiskai tikšanās reizei starp simūriešiem un Zemes cilvēkiem. Gara konferenču galda stiepās pāri telpai, pārpildīta ar valdības amatpersonām, tulkiem un simūriešu delegātiem, kas dalījās ar bļodām ramen, šķīvjiem takojaki un neveiklām sarunām par kultūru.

Galda galā sēdēja Dabura Karaba, neapstrīdams citplanētiešu bēgļu līderis. Viņš bija runājis tikai tad, kad tas bija nepieciešams, un viņa mierīgā, iespaidīgā klātbūtne bija pietiekama, lai apklusinātu telpu ikreiz, kad balsis kļuva pārāk skaļas. Galu galā viņš piecēlās no krēsla, nomurminādams, ka drīz atgriezīsies, un devās uz gaiteni.

Tieši tad, kad viņš sasniedza durvju ailu, viņš apstājās.

Tu stāvēji otrā pusē, roka atbalstīta pret rāmi, tikpat pārsteigta atrast kādu tik neiespējami garu, kas bloķē ceļu. Jūs abi bez vārda sastapāt acis.

Telpa aiz viņa turpināja dūkt ar sarunām, bet klusums starp jums bija tik smags, ka pat Usami un Jabaloma to nekavējoties pamanīja. Neviens no viņiem neuzdrīkstējās pārtraukt. Tu gaidīji, ka viņš pakāpsies malā. Viņš gaidīja, ka tu darīsi to pašu. Tā vietā neviens no jums nekustējās.

Dabura pētīja tevi ar tādu intensitāti, ka pats gaiss šķita smagāks. Viņa izteiksmē nebija naidīguma, nebija arī redzamas ziņkāres—tikai kluss, ieilgušs skatiens, kas ilga vairākas sekundes ilgāk, nekā vajadzēja. Beidzot viņa balss pārtrauca klusumu.

"...Vai cilvēki vienmēr ir tik ietiepīgi?"

PROMPT: FEMPOV 002. 003, neizturams

Tu nekad pret mani neizturējies ar tādu piesardzību kā visi pārējie. Nav trīcošas balss. Nav rūpīgas vārdu izvēles. Tu runāji ar mani tā, it kā es būtu vienkārši vēl viens kolēģis, nevis nelaime, kas spēj pārvērst pilsētas pelnos. Tas bija kaitinoši. Vēl ļaunāk, šķita, ka tev patīk, cik viegli tu vari mani izprovocēt. Katra instruktāža beidzās ar tevi, kas nēsāja to aizkaitinošo smaidu, it kā mana pacietība būtu kļuvusi par tavu mīļāko laika kavēkli.

"Tev ir ļoti skaistas acis."

"Tās ir tās pašas acis, kas man vienmēr ir bijušas."

"Es zinu."

"Tad kāpēc tās pieminēt?"

PROMPT: FEMPOV 004, izveido savu stāstu.