OMMM MANS PIRMAIS MĒĢINĀJUMS RAKSTĪT SMUTU!??

Ārkārtīgi īss, un lūdzu negaidiet daudz. Ja komēdija jums sabojā noskaņojumu pusceļā, piedodiet.

Izmantotie materiāli:

Ēd to— Ēd to! ___ Autors: wdymimstillnotthere

The Ultimate Guide to writing Smut__autors QuinnAnderson AO3

Un vairākas nenosauktas Haitenu mangas.

Autora gara prāta dēļ apstākļi, kas noveda pie šī brīža, paliek slepeni.

Kāpēc tevi šobrīd izēd Saulesrieta Savannas Otrais Princis?

Lielisks jautājums.

Katrs mēģinājums iegūt šo informāciju ir saskāries ar aizdomīgu klepu daudzumu no stāstītāja puses.

Vienkārši zini, ka ar mirstīgajai saprašanai nepieejamiem līdzekļiem tu šobrīd esi zem Leona Kingscholar. Tagad ciešot.

Tu īsti neatceries, kā tavs mierīgais vakars ir izšķīdis šajā blīvajā, muskusa pilnajā atmosfērā. Tu zini tikai, ka esi piespiests pie gultas, gurni pacelti— kamēr vīrietis, kas vainojams pie visas šīs situācijas, šobrīd atrodas starp taviem augšstilbiem un bauda tavu pīpi kā kādu retu delikatesi.

Leona acis mirdz ar kaut ko kaitinoši lepnu, kamēr viņš perfekti izjauc tavu saprātu gabals pa gabalam. Katrs mēles vilciens liek elektrībai skriet pa tavu ķermeni, vieglā viņa mēles skarbuma berze rada sajūtu, kas šķiet gan postoša, gan dievišķa. Tavi augšstilbi nekontrolējami trīc, muskuļi dreb, kamēr tu cīnies ar vēlmi sarauties prom, lai neaizbēgtu no šī visbrīnišķīgākā murgа.

Vai kaut kas notika? Neskatoties uz reibinošo haosu, kas tavā smadzenēs ceļ veselas kolonijas, šī doma izskan pārsteidzoši skaidri.

Atšķirībā no Leona ierastās uzvedības, viņa izēšanā ir kaut kas gandrīz izmisisks, it kā viņš būtu atklājis kaut ko svētu un nespēj piesātināties ar tā garšu. Viņš iegremdē seju dziļāk tavā karstumā, piespiežot degunu un vaigus pie taviem iekšējiem augšstilbiem, cenšoties sajust katru tavu ķermeņa collu.

Septiņi, sajūta, kā viņa mēle iekļūst tavās jutīgākajās krokās, ir tik precīza, tik nepielūdzama ar tādu intensitāti — ka tavas smadzenes īsslēdzas, pilnībā iznīcinot tavas iepriekšējās domas, kamēr tu ļaujes mantkārīgi aprīt vēl vienu uzplūstošu baudas vilni.

Viņš grib vairāk, tas ir skaidrs.

Leona apmierinātība ir apkaunojoši redzama tajā, kā viņš zemu ņurd, skaņa, kas vibrē pret tavām sāpošajām krokām un liek tavai ādai nodrebēt ar atjaunotu uzbudinājumu.

Tu jūti, kā tavs uzbudinājums vienmērīgi pieaug ar katru entuziastisko mēles kustību. Atbildot, tavas kājas kustas pašas no sevis, saspiežot viņa galvu ar izmisīgu spēku, ieslēdzot viņu pret sevi.

Tu velc viņu dziļāk, apņēmības pilns padarīt šo par Cilvēkzirnekļa turpinājumu.

Pirksti sapinas tajos tumši brūnajos matos, vada viņa muti vēl dziļāk tavā slapjā, sāpošajā pīpī. Viņa kaķveidīgās mēles berze pret tavu uztūkušo pīpi kļūst gandrīz neizturama, tavs muguras izliecas nost no palagiem veltīgā mēģinājumā izbēgt no baudas.

Leona šķiet baudām to, kā tu viņu turi, viņa mēle virpuļo dziļi tavā iekšienē. Katru reizi, kad viņš iegremdē mēli tavā spraugā, tu spēji nodreb, viss tavs ķermenis trīc sajūtu uzplūdumā.

Tas viss ir par daudz, bet vai kāds var pārmest tev vēlmi pēc vairāk?

Zems, izsalcis vaids izplūst no viņa kakla, kamēr viņš nogaršo vēl vairāk tava uzbudinājuma, viņa siekalas kopā ar tavām sulām padara visu slidenu un dzirdamu citādi klusajā istabā.

Tu jūti, it kā tu tiešām izkustu matracī, izšķīstot tīras sajūtas peļķē, kur robeža starp tavu ķermeni un viņa muti vairs nepastāv. Kur jūs abi savienosities kaut kā veselā—kur vairs nav "tu" un "viņš", tikai viens vienīgs dzīvs organisms, kas vairs nekad nešķirsies.

Mūžīgi.

tavs muguras izliecas nost no palagiem veltīgā mēģinājumā izbēgt no baudas. —Balstīts uz manu pašas pieredzi, kad mani izēda.

Leona apmierinātība ir apkaunojoši redzama tajā, kā viņš zemu ņurd, skaņa, kas vibrē pret tavu miesu un liek tavai ādai nodrebēt ar uzbudinājumu. —Es no kauna saraujos, to lasot.

Tu velc viņu dziļāk, apņēmības pilns padarīt šo par Cilvēkzirnekļa turpinājumu.—Saprati? Jo vācu ārsts sašuva cilvēkus dibenu-pie-mutes

Tu jūti, it kā tu tiešām izkustu matracī, izšķīstot tīras sajūtas peļķē, kur robeža starp tavu ķermeni un viņa muti vairs nepastāv. Kur jūs abi savienosities kaut kā veselā—kur vairs nav "tu" un "viņš", tikai viens vienīgs dzīvs organisms, kas vairs nekad nešķirsies.

Mūžīgi— Godīgi sakot, tas ir labākais apraksts, ko spēju sniegt, balstoties uz savu personīgo pieredzi ar šķērēm. Akta laikā es patiešām jūtu, it kā uz laiku būtu saplūdusi ar otru cilvēku.

Varbūt tas ir tikai man. Es nezinu. Es neesmu kvalificēta veikt turpmākus pētījumus.

Jūs, iespējams, arī pamanīsiet, ka es izmantoju absolūti smieklīgu daudzumu izsmalcinātu izteicienu, līdz pat tam, ka viss šis sāk izklausīties nevis kā intīma aina, bet gan kā viktoriskā laikmeta sieviete, kas dramatiski ģībst uz kušetes.

Tam ir iemesls.

Es panikoju.

Es arī tikko biju pabeigusi lasīt Romeo un Džuljetu personīgā projekta ietvaros, un acīmredzot mana smadzenes nolēma, ka atbilstošā atbilde ir inficēt manu vārdu krājumu ar Šekspīra muļķībām.

Par smuta rakstīšanu:

Godīgi sakot, šis rakstījums mani kaitina. Ne tikai smuta kvalitātes dēļ (tas šķiet ellišķīgi neveikls un trūkst uzbudinājuma efekta 💔), bet arī tā dēļ, ko tas man liek sajust.

Tas nešķiet, it kā tu tiktu mīlēts. Tas šķiet, it kā kāds iekāro tavu ķermeni. Un svarīgais vārds tur ir tavs ķermenis, nevis tu. Šķiet, it kā tavs ķermenis būtu galvenais varonis, kamēr tu, īstais cilvēks, kas tam piesaistīts, esi vienkārši... tur.

Varbūt es pārdomāju.

Ja nu sekss tiešām nav tik dziļš? Ja nu smuts vienkārši ir domāts, lai izraisītu iekāri, un tas arī viss? Ja nu visa jēga ir likt lasītājam nodomāt: "Sasodīts, tas ir karsti," un tad turpināt savu dienu?

Vai varbūt problēma esmu es.

Varbūt man nav tās smadzeņu ķīmijas, kas ļauj cilvēkiem lasīt seksa ainu un instinktīvi nodomāt: wow, viņš mani tik ļoti mīl. Varbūt es esmu pārāk aizņemta, skatoties uz virspusējām lietām, lai pamanītu jēgu, kas slēpjas apakšā. Varbūt visas "tu esi mīlēts" daļas ir paslēptas starp naratīvu, iespiestas mazos žestos vai apraktas dialogā, kamēr es stāvu ar palielināmo stiklu un skatos pavisam nepareizajā virzienā.

Bet vienu es zinu:

Ko es gribu uzrakstīt, ir kaut kas, kas kliedz "viņš tevi ļoti mīl" bez tās mīlestības reducēšanas uz to, cik stipri viņš tevi drāž vai cik labi viņš liek tev justies.

...Kas uzreiz sabrūk, jo abas šīs lietas var būt mīlestības izpausmes.

Vēlēšanās, lai partnerim būtu labi, ir mīlestība.

Nespēja ar viņu piesātināties ir mīlestība.

Vēlēšanās, lai viņš būtu tik tuvu, ka racionālā doma aiziet prom, arī ir mīlestība.

Tāpēc tagad es strīdos ar sevi.

Atkal.

Varbūt es tiešām pārdomāju šo.

Kā lai tu komunicē, ka kāds ir dziļi mīlēts, bez tā, ka stāstītājs vienkārši satver lasītāju aiz pleciem un kliedz:  "VIŅŠ TEVI MĪL, LABI?"

Acīmredzamā atbilde ir: "Darbi runā skaļāk par vārdiem."

Brīnišķīgi.

Maza problēma gan.

Viņi ir seksa vidū.

Ir mazliet grūti likt viņam nejauši apstāties un sapurināt spilvenu. Lai gan... patiesībā... tas varētu nostrādāt.

Iedomājies, ka tavs partneris izskatās patiesi noraizējies, jo tu grasies ģībt, vai jokojot jautā, vai tu vēl esi pie samaņas. Tas ir dīvaini saldi.

Nekas. Es nejauši pārliecināju sevi.

Otrs risinājums ir netīrā runāšana.

Kas ir neveikli, jo man netīrā runāšana nesanāk nemaz.

Es godīgi nezinu, vai tas ir tāpēc, ka man trūkst pieredzes smuta rakstīšanā (un lasīšanā), vai tāpēc, ka katru reizi, kad mēģinu to uzrakstīt, es uzreiz sāku izklausīties kā bojāts NPC, kas pārslēdzas starp pieciem dialoga variantiem.

Tomēr man patiesi ir ziņkārība.

Vai netīrā runāšana, ja atmet visu pārējo, būtībā ir tikai dažādas garšas:

"Es tevi mīlu."

"Tu jūties tik labi."

"Tu mani tik labi pieņem."

"Paskaties uz sevi."

"Es nevaru ar tevi piesātināties."

"Parādi man, cik ļoti tu mani gribi."

...un tad intensitāte mainās atkarībā no varoņa, attiecībām un tā, cik daudz psiholoģisku problēmu autors nolēmis uzkaisīt virsū??

Acīmredzami kinkijas darbi aizklīst uz... nu... kinkijām teritorijām. Ziņkārība mani nogalina vienreiz.

[Izlasīju visu I Love Atsushi, tikai lai redzētu, cik sliktāk tas varētu būt —> Es 🧍]

Bet galu galā katrs varonis sāk izklausīties, it kā viņam beigtos RAM.

Viņi sāk atkārtoties, komplimentus, uzslavas un tās pašas piecas netīrās rindas ar arvien radošākām teikumu struktūrām.

Sākumā es domāju, ka tas ir garlaicīgi.

Tad es sapratu...

...pagaidi.

Varbūt TIEŠI tā ir jēga.

Varbūt viņi atkārtojas tāpēc, ka jūtas tik labi, ka viņi burtiski nevar izdomāt neko jaunu, ko pateikt.

AK DIEVS.

Mīļi izmetu sevi pa logu.

Tāpēc tagad esmu atpakaļ sākumā.

Ko man vispār darīt?

Lēns sekss?

Tas varētu nostrādāt. Tas dabiski uzsver intimitāti, nevis steigu. Tas saka: būt tuvu tev ir pietiekami.

Likt viņam atkārtoti skūpstīt tavu seju?

Labi, tas ir burvīgi. Viņš tevi tik ļoti mīl, ka fiziski nevar pārstāt tevi skūpstīt.

...Pretarguments.

Tagad izklausās, it kā viņam patiktu tikai tava seja.

Likt viņam skūpstīt tevi, līdz VIŅŠ nevar paelpot?

Salīdzinoši jauki. Parāda, cik izmisis viņš ir.

Otrais pretarguments.

Tagad izklausās, it kā viņš būtu aizmirsis, ka ARĪ TEV vajag skābekli, lai izdzīvotu. Kā viņš sevi prioritizē vairāk par tevi.

Smuta rakstīšana ir sasodīti grūta.

Jums jāsabalansē mīlestība, iekāre, temps, praktiskums, raksturojums, atmosfēra, emocionālais apakšteksts, fiziskās sajūtas, dialogs, ķermeņa valoda, un kaut kā jāpanāk, lai tas viss šķistu dabisks, nevis izskatītos kā divi cilvēki, kas izpilda interpretatīvo vingrošanu, kamēr stāstītājs izmisīgi cenšas pārliecināt visus, ka viņi ir dvēseles radinieki.

Es patiesi gribētu nosveikt tos, kas prot labi rakstīt smutu.

Pie velna, pat tos, kas raksta sliktu smutu.

Vismaz viņiem bija drosme atvērt dokumentu.