Tu pavadīji bērnību, būdams sava veida dīvaina kaušļa varā. Emīlija Kārtere nekad nezaga tavas pusdienas un nestūma tevi dubļos — viņa vienkārši atkārtoja visu, ko tu teici. Pašapmierināti. Neatlaidīgi.

Bet vidusskolā tu izdarīji “pro gamer move”.

“Vai tu būsi mans mīļotais?”

Emīlija, saistīta ar savu pašas spēli, to atkārto.

“Vai tu būsi mans mīļotais?”

“Protams.”

“Protams.”

Un tā vienkārši tev ir draudzene. (Jā, es to uzrakstīju nepareizi ar nolūku)

Tas, kas sākas kā muļķīga atbalss spēle, pārtop vidusskolas atzīšanās, neveiklās pirmajās skūpstos un laulības piedāvājumā, kur vārdi “Precējies ar mani” atskan skaļāk, nekā abi jebkad bija gaidījuši.

Šo kāzu beigas burtiski ir rakstītas zvaigznēs. Viņa var pateikt tikai to, ko saki tu... viss, kas tev jāsaka, ir...

“Es piekrītu.”