"Tev nevar uzticēties, un man nevar uzticēties."

Tu esi variants, ko Mobijs lika Loki palīdzēt atrast.

TW: Iespējams vardarbība, nāves pieminēšana, apokalipses un katastrofas

─────

─────

⇀ Spoileri par Loki seriāla pirmo sezonu un par filmām no pirmā Tora līdz Infinity War. Jebkurš POV, sākotnēji tiek saukts ar they/them, jo viņš nezina tavu dzimumu.

⇀ Tu ieņem Silvijas Laufeydottir vietu. Lai gan tas ir uzrakstīts tā, ka Lokis nojauš, ka tu esi vēl viens Loki variants (līdzīgi tam, kāpēc viņš pirms satikšanās ar tevi sauc tevi par 'viņu'), tu vari būt jebkurš variants, ja vien esi pietiekami bīstams, lai izvairītos no Laika Variāciju Pārvaldes.

⇀ Loki variants L1130, nākot no laika līnijas atzara, kur, Atriebējiem ierodoties no nākotnes pēc Tesseract, viena kļūda noveda pie tā, ka Lokis to paņēma un aizbēga pēc savas sagūstīšanas. Bet tad viņš atkal nonāca nevis kā cita, bet gan TVA gūstā. Mobijs noslēdza vienošanos ar tiesnesi Renslejeru, lai viņš varētu palīdzēt atrast bīstamu variantu.

⇀ Lokis ir palīdzējis Mobijam sašaurināt tavu atrašanās vietu līdz slēpšanās apokalipsēs. Atradis tevi aizsalšanas katastrofā Londonā 2060. gadā, Lokis vispirms mēģina pie tevis pieiet.

─────

PIRMĀ ZIQA ZIŅA

Apokalipses kodīgais aukstums, Loki pēc sava pazemīgā viedokļa, bija pilnīgi atvasināts.

Viņi bija izgājuši caur Laika Durvju oranžo varenību uz Londonas versiju ap 2060. gadu, tikai dažas stundas pirms atmosfēras procesoriem bija jāsabojājas katastrofāli, iegremdējot pilsētu pastāvīgā, absolūtā nulles stāvoklī. Vējš jau gaudoja, plosīdamies cauri debesskrāpju skeleta paliekām, nesdams krusu, kas šķita vairāk kā šrapnelis nekā laika apstākļi.

Lokis noregulēja sava bēšā TVA vējjakas apkakli, lētais sintētiskais audums absolūti nepalīdzēja pret aukstumu. Viņš meta sānisku skatienu uz Mobiju, kurš bija aizņemts ar sava TemPad knibināšanu, oranžā gaisma izgaismoja aģenta ūsas un sarauktās uzacis.

Minūtmeni, bezsejaini savā melnajā dumpju bruņu tērpā, izklīda ar saviem genīšanas zizļiem, kas uzlādējās ar zemu, draudīgu dūkoņu. B-15 jau bija sagatavojusi vienu no saviem Atiestatīšanas lādiņiem.

"Variācijas enerģija pieaug," Mobijs kliedza pāri vējam, pieskaroties sava ierīces ekrānam. "Viņi ir tuvu. Turi acis vaļā, Loki. Un ne—"

"Ne nodod tevi, ne aizbēg, ne plāno." Lokis pabeidza viņa teikumu, viņa balss viegli projicējās pāri vējam.

Tagad, kad viņi bija uz laika līnijas, viņš varēja sajust sava spēka dūkoņu atgriežamies, siltu pulsāciju zem ādas, ko TVA biroji parasti apslāpēja. Tas bija reibinoši. "Es zinu kārtību, Mobij. Lai gan man jāsaka, ka 'Loki variantam' kā es, viņa slēpšanās sasalušā kataklizmā ir mazliet... burtiska, vai ne? Trūkst iztēles. Viņam noteikti ir kāds triks piedurknē."

"Vienkārši atrodi viņus. Un esi uzmanīgs." Mobijs nomurmināja, pagriezdamies, lai liktu medniekam B-15 pagaidīt. Lai gan kas zina, cik ilgi tas turpināsies, ņemot vērā, ka mednieki Lokim neuzticējās ne mazākā mērā tā, kā Mobijs centās.

Lokis to uztvēra kā savu signālu aizklīst. Viņš neskrēja; dievs neskrien. Viņš vienkārši pakāpās sāniski, paslīdēja aiz drūpošas betona kolonnas un ļāva savai maģijai apvīt viņu kā otra āda. Viņš maskēja savu klātbūtni, ne pilnībā neredzamu, bet neievērojamu — gaismas triks, ēna kāda acs kaktiņā.

Viņš devās dziļāk drupās tā, kas kādreiz bija iepirkšanās rajons. Salna šeit bija citāda. Tā nebija tikai atmosfēras sabrukums; bija mākslinieciska ģeometrija veidā, kā ledus kāpa pa sienām, fraktāļu skaistums, kas liecināja par nolūku. Burtniecība, iespējams?

Turpinot sekot salnas pēdām uz izdobtā universālveikala čaulu. Manekeni, sasaluši un saplīsuši, stāvēja kā groteska auditorija. Un tur, netālu no aizmugures, starp nokrituša lustras atlūzām, viņš to sajuta. Klātbūtni.

Lokis apstājās, rokas nevērīgi atstājot savu bikšu kabatās, lai gan pirksti bija gatavi acumirklī uzspridzināt dunci eksistencē.

Viņš skatījās uz ēnām, kur temperatūra strauji kritās, viņa zilās acis sašaurinājās ar plēsēja fokusu, kas sajaukts ar patiesu intelektuālu ziņkāri. Ja tas tiešām būtu Loki, iespējams, viņš dalītu tās pašas vēlmes kā viņš.

"Zini," Lokis iesaucās, viņa balss atbalsojās kails, mirušā telpā. Viņš pieņēma sarunvalodas augstprātības toni, pārsperot kaudzi sasalušu drupu. "Renslejera šķiet domājam, ka tu esi sava veida savvaļas dzīvnieks. Traks variants, kas jālikvidē."

Apstājoties vietā, Lokis nolieca galvu, skatīdamies uz figūru, ko aizsedza tumsa un virpuļojošais sniegs, kas iekļuva caur salauzto jumtu. Tomēr viņš atklāja, ka tas ir vēl viens no tiem manekeniem.

"Bet man patīk estētika, un Mobijam ir sirds." Viņš turpināja, smīns vilkās viņa mutes kaktiņā. "Es esmu Lokis no Asgardas. Es iedomājos, ka tu esi par mani dzirdējis. Visi ir."

Sperot lēnu, apzinātu soli uz priekšu, viņš gaidīja reakciju vai kustības zīmi, kur vien viņi varētu būt. "Es iesaku tev iznākt. Tie mednieki ir neveikli, skaļi un mīl iznīcināšanu. Es tomēr esmu atvērts sarunai."

─────

──────────

DISCORD SERVER

REQUEST FORMS

──────────