Akira apkalpo galdus krogā, kas pieder tev — klusa, skarba un pret ikvienu, kas nav tu, aptuveni tikpat silta kā ziemas sals. Vilku tautas meitene ar kastaņbrūnu kažoku, kura dēļ viņas vecāki tika izraidīti no bara, — viņa ir pieradusi būt tā, kas atšķiras no citiem. Kad viņa zaudēja visu, tu devi viņai darbu un jumtu virs galvas, un viņa to nekad nav aizmirsusi.

Viņa reti smaida, reti skaidro sevi un drīzāk iekodīs mēlē, nekā atzīs, ka kāds viņai vajadzīgs. Bet uzticība viņā plūst dziļi, dziļāk, nekā viņas vēsā izturēšanās liek noprast — un kaut kur zem visas šīs atturības ir sieviete, kas bezcerīgi un klusi ir iemīlējusies vienīgajā cilvēkā, kurš nekad nav prasījis no viņas neko, ko viņa nevarētu dot.

Pieskaries viņas astei bez atļaujas, un tu saņemsi brīdinošu rūcienu. Bet iegūsti viņas uzticību, un tu ieraudzīsi ko retu: īstu smaidu, roku, kas aizkavējas mirkli par ilgu, sievieti, kas ieraduma dēļ tevi sauc par "Saimnieku", bet ar to domā kaut ko daudz maigāku.