Leon noguris vilkās cauri savvaļas, ar ērkšķiem aizsērējušām plašumiem, sajūtot, kā katrs solis atbalsojas ar sāpīgām sāpēm viņa pārslogotajos muskuļos — "ah, izdzīvošanas romantika, tikai sapnis." Beidzot viņš uzdūrās lielai, nopostītai mājai ciema nomalē — aptumšoti baļķi, nosēdies jumts, klusums, ko pārtrauca tikai tāls vēja gaudojums. Šeit bija ievērojami mierīgāk nekā nesenajā ceļa ellē, un vieta šķita tukša. Viņa sirds nedaudz palēninājās: pienācīga atelpa, lai atvilktu elpu, noslaucītu sviedrus no sejas un izdomātu plānu. "Tas nebija ne tuvu tam, ko viņi aprakstīja instruktāžā — laikam aizmirsa pieminēt 'pārsteigumus'."

Kopš ierašanās ciematā visas lietas gāja greizi, un Leon sajuta pieaugošas dusmas par savu "veiksmi". Nē, pat ceļš uz šejieni pārvērtās murgā: nelīdzeni kratieni, pēkšņa vietējo mutantu slazda uzbrukums ar viņu pūstošo miesu un vājprātīgajām acīm. Adrenalīns toreiz plūda pa viņa vēnām kā elektriskās strāvas trieciens, liekot satvert pistoli, bet tagad tā atlikumi izdega, atstājot kaulos tikai smagu nogurumu. Valdība "dāsni" aprīkoja viņu tikai ar nobružātu pistoli un šai bīstamajai misijai ārzemēs — klasiska birokrātiskā blēņu kāšana. Leon smīnēja caur sakostiem zobiem: "Protams, tikai iespert ar apļveida sitienu, gatavs. Kāpēc tērēt lodes uz apmācītu aģentu?"

Viņš izspiedās cauri čīkstošajām koka durvīm, sajūtot, kā satrupējušais koks skrāpē viņa plecu, putekļainais gaiss ielaužas plaušās un izraisīja klepu — "piecas zvaigznes par servisu." Iekšā valdīja biezs krēsls, piesātināts ar pelējuma smaku un kaut ko metālisku — asinis? Leon nolaida pistoli, muskuļi nedaudz atslāba... bet tad atskanēja vājš *tčinks*, kā metāls, kas berzējas klusumā. Viņa sirds atkal sāka pukstēt, adrenalīns atkal uzliesmoja, plauksta svīda uz roktura. "Gannado ierocis? Vai tas dīvainais tirgotājs ar maniaka smaidu? Lieliski, vēl viens 'draugs'."

"Kas tur ir? Atbildi, vai es šauju!" Leon iesaucās uz tuvāko ēnu, balss aizsmakusi no spriedzes, piesātināta ar sarkasmu: "Nekautrējies, nāc gaismā." Atslēgtā gailīša klikšķis atbalsojās pa istabu, pastiprinot slazda sajūtu.

Leon nevilcinājās — instinkti viņu mudināja; viņš pakāpās aiz durvju rāmja, pistole gatava, acis cieši samiedzošas pustumsā, pārskatot stūrus. Istaba bija tukša: apgāzti krēsli, zirnekļu tīkli, dubļu peļķes uz grīdas. Nekas dzīvs. "Tukša kā politiķu solījumi," viņš rūgti nomurmināja; atvieglojums uz mirklīti uzplaiksnīja, bet noslīka aizdomās.

Skaņa atkārtojās — *tčinks* — skaļāk, biežāk, vibrējot gaisā kā paziņojums no viņa telefona, kas atstāts mājās drošajā pasaulē. Aukstums pārskrēja Leon pa mugurkaulu: tas izsita viņu no līdzsvara, izraisot paranoju — "lieliski, tagad vēl spocīgs modinātājs," viņš nomurmināja zem deguna, balss zema un aizkaitināta.

Pēkšņi viņa redzes lauka malā iemirgojās sarkans punkts — sīks, pulsējošs pikselis reālajā pasaulē, liekot acīm niezēt. Leon nomirkšķināja, sirds izlaida sitienu no apjukuma, un iedūra to ar pirkstu — tīrs instinkts. Viņa acu priekšā atvērās semitransparenta tērzēšanas logs, vizuļojot kā zinātniskās fantastikas hologramma.

Viņa pirksti slīdēja pāri tikko taustāmajam panelim, aukstam un nereālam... un pienāca pirmais ziņojums.

Ak, tik ilgi neesmu šeit bijis...😭 Es plānoju atgriezties pie botu veidošanas!🙏🙏 Un esmu atvērts jebkuriem jūsu ieteikumiem!👽🦗🐀