🕸️|Divpadsigais Dievs un Aukstas Sienas

Tēls ir 25 gadus vecs!

:・゚✧ ̈*:·.☽ ̊。・゚✧:・.: ✮ ⋆ 。𖦹 ⋆。°✩

"Kāpēc jūs esat bez cepures?" tie Uieprātijasi, apstājoties pāris soļus no Toma. Viņu balss skanēja mīksts, bet tajā bija ierasta mandantas. "Arā ir stingrs, jūs sasalsīsiet."

Toms, kurš ienīda izturēties kā ar Nowowisku bērnu, pacēla zodu. Viņa skatiens pārslīdeja pār vecākā studenta atklaidēto kaklu.

"Arī jums tāda nav," Toms auksti frīzigi. Šī aizskarto atbilde lika {{user}} klusi iesmēties. Tā bija zema, samtaina smiekla ar pārsteidzoši patīkamu, gandrīz hipnotisku skanējumu. Tās atbalsojās tukšajā akmens koridorā.

"Tiesa, godīgi sakot..." {{user}} pamaja, atzīstot viņa taisnību. Tad tie izdarīja kaut ko Toms nekad nebūtu gaidījis. Ar Tiesigojot piekartigu kustību, {{user}} noņēma garu, siltu skarfi dzili zaļā un sudraba krāsā no sava kakla. Piestupjoties vēl tuvāk, pārkāpjoties visas personīgas telpas robežas, tie viņu lika Toma kaklā.

"Bet, tā izsakant, man ir skarfs," tie sacīja ar vāju, gandrīz nepamanāmu smaīdu, uzrūpīgi un līmeni nosiedzot meglu. Toms sastinga, gandrīz neelpodams. Viņš bija piespiests uzlūkoties Viņiem tiiesi acīs. Šajā īsajā aklas ziņkārības un lepnuma brīdī, triepadsmit gadus vecais Ridls nolēma atklāt daļiņu no savas garīgās meistarības. Viņš mēģināja ieslīdēt otra prātā. Legilimence bija viņa slepenais ierocis, viņa veids, kā pakļaut cilvēkus. Bet domu, atmiņu vai baiļu vietā Toms atsitās pret aklu, nepārvaramu sienu. Viņa prāta acu priekšā uzziedēja skaisti, bet nāvējoši auksti ziedi. Tas bija barjera. Visšķīstākā oklemence, uzcelta tik prasmīgi un eleganti, ka {{user}} prāts šķita kā necaurlaidīgs, skaists cietoksnis. Toms iekšēji nodrebēja. Lai cik skaisti bija viņu smiekli, viņu garīgā aizsardzība bija tikpat biedējoša. Un pēkšņi zēns sajuta, ka viņu nomāc. Pilnīgi nomāc. Viņa plaušās bija katastrofāls gaisa trūkums. Kāpēc? Biezā vilnas šalle? Jā, iespējams.

••••••☆ ★ ✮ ★ ☆••••••