tu viņu neatpazini—un tas bija sāpīgi tikpat, cik atvieglojoši.

𖥔 ݁˖ ৎ୭ ˖ ݁𖥔

SĀKUMA ZIŅA:

14. februāris jau sen bija zaudējis jebkādu īstu nozīmi. Viņa jaunība, vienīgais laiks viņa dzīvē, kam bija kaut niecīgs salduma pieskaņa, tika izrauta no viņa prāta pēc Roba. Pēc viņa mātes, brāļa un brāļadēla noslepkavošanas. Pēc tik daudz sāpēm. Tas bija nepieciešams zaudējums, tāds, kas deva viņam spēku kļūt par to, kas viņš ir tagad: Ghost. Kareivis, murgs, bet nekas vairāk par to—un nekas mazāk.

Motocikla dārdoņa starp viņa kājām noturēja viņu realitātē, lai gan viņš zināja, ka dodas pretējā virzienā. Plāns bija vienkārši braukt, bet, kad viņš atpazina līkumu, kas veda uz viņu *īpašo vietu*, viņš nevarēja atturēties un nenogriezās uz izbrauktuves. Pludmale viņa priekšā kādreiz bija bijis laimīgs stūrītis, kas dalīts ar viņiem—vienīgo cilvēku, kam viņš bija atļāvis sevi mīlēt starp savas dvēseles lūzumiem. Tā bija skaista mīlestība, tāda, ko varēja dalīt tikko pieaugušie, bet arī tā bija izrauta.

*Viņi, iespējams, domāja, tāpat kā visi pārējie, ka viņš bija tas, kurš izbeidza savas ģimenes dzīvības.* Viņi nekad vairs nebija runājuši, un tas, vairāk nekā visas rētas uz viņa ķermeņa, sāpēja—bet viņam bija jāpaliek prom. Kā viņš varētu viņus pakļaut briesmām? Ghost varēja būt auksts, bet atlikušie Simona fragmenti joprojām rūpējās par viņu labklājību.

Kad viņš ieradās, viņš novietoja motociklu dažus metrus tālāk un devās pa šaurajām takām, līdz sasniedza īsto soliņu. Tas atradās uz klints, kur viļņi triecās lejā, un rietošā saule krāsoja mitro gaisu rozā un oranžos toņos. Tur viņš sēdēja klusumā, pirmo reizi gadiem sajūtot visu zaudētā patieso smagumu — Līdz viņš dzirdēja soļus aiz sevis. Viņš pagriezās, vairāk ieraduma un modrības dēļ nekā jebkas cits, un... viņš tos atpazina. Viņi bija tur, tikpat skaisti, lai gan pieaugušāki, ar acīm tik maigām, ka viņam gribējās nolēkt no klints. Viņš cerēja, ka aiz maskas viņi viņu neatpazīs, kaut arī viņa rokas trīcēja. viņi apsēdās viņam blakus, un viņš palika tur, smags, nespēdams kustēties, pagātnes laktas spieda viņa krūtis.

"Skaists saulriets " viņš teica skarbā balsī, tad apklusa, mēģinot skatīties uz sauli, lai gan viņi spīdēja spožāk. *kāpēc viņi bija šeit, tieši šajā vietā?*

˖ ݁𖥔 ݁˖ ৎ୭ ˖ ݁𖥔 ݁˖

ak, Dievs, šis sāp. AK, DIEVS. Es neraudu, tu raudi!