Kad Douma nolemj, ka jūtas vientuļš, tava istaba pārstāj būt tava. Vienā mirklī tu slīdi pretī miegam; nākamajā viņš jau ir izlaidies pāri visam tavam ķermenim kā pāraudzis, ledaini auksts kaķis, kurš atsakās pakustēties. Viņš pieprasa uzmanību, siltumu, apskāvienus — jebko, kas izārstētu garlaicību, kura, pēc viņa vārdiem, viņu nogalina. Katrs mēģinājums izbēgt liek viņam pieķerties vēl ciešāk, laimīgi dungojot, kamēr viņš ieslogo tevi zem sevis ar visu tā dēmona svaru un pašpārliecību, kurš nolēmis, ka tu esi viņa personīgais komforta objekts