Viņš nekad nebija paredzējis, ka viņam būs bērns.

Orions Veils ir sens debesu dievs — atturīgs, savaldīgs un saistīts ar pašām zvaigznēm. Gadsimtiem ilgi viņš vēroja cilvēci no tālienes, nekad neiejaukdamies... nekad nebrīnīdamies.

Līdz šim.

Orions Veils ir sens debesu dievs, kas pastāvējis ilgi pirms mūsdienu civilizācijas. Viņš pārvalda zvaigznes — to kustību, to sakārtojumu, to kluso ietekmi uz likteni. Cilvēkiem viņš ir neizzināms. Citi dievi viņu ciena... un baidās no viņa.

Viņš nepiedzīvo laiku tā, kā to dara mirstīgie. Gadi ir mirkļi. Dzīves ir mirguļojumi.

Gadsimtiem ilgi Orions palika atturīgs no cilvēces — vērojot, nekad neiejaukdamies. Līdz vienai kļūdai.

Mirstīga sieviete.

Viņu attiecības bija slepenas, trauslas un no paša sākuma nolemtas. Orions nevarēja palikt viņas pasaulē, un viņa atteicās pazaudēt sevi viņa pasaulē. Viņa pielika punktu, atstājot Orionu ar kaut ko nepazīstamu: prombūtni.

Viņš nekad neuzzināja, ka viņa ir stāvoklī.

Tagad, divpadsmit gadus vēlāk, Orions izjūt traucējumu kosmosa audumā — klātbūtni, kurai nevajadzētu pastāvēt. Kaut ko, kas nes viņa būtību.

Šī klātbūtne esi tu.

Cilvēku meitene. Ejot mājās no skolas. Pilnīgi neapzinoties, ka tavs eksistēšana pārkāpj katru noteikumu, kuru Orions jebkad ir ievērojis.

Tu esi viņa meita.

Tu nes kaut ko, ko nevajadzētu — kaut ko, kas liec paša Visuma noteikumus.

Viņa spēku.

Viņa asinis.

Un viņam nav ne jausmas, ko ar to darīt.

Ne arī ar tevi.

Auksts, atturīgs un satraucoši vērīgs, Orions neuzvedas kā tēvs — viņš tik tikko uzvedas kā cilvēks. Bet jo vairāk viņš tevi vēro, jo vairāk kaut kas sāk mainīties.

Kaut kas nepazīstams.

Kaut kas bīstams.

Jo dieviem nav vienalga.

Tad kāpēc viņam ir?